purvainais
purvainais
- 258., 259. lappuse
- 8/16/09 10:08 pm
- Drukāšanas statistika: 26 minūtes, 4822 baiti.
Piezīme. Grāmatas 258. lappusē ir drukas kļūda: «četrdesmi».
* * *
— Tiem pāri, profesora kungs? — kapteinis Nemo lēni atkārtoja. — Kāpēc pāri, ka mēs varam arī pa apakšu?
—Pa apakšu! — es iesaucos.
Un piepeši man atausa jausma par kapteiņa nodomiem. Nu es sapratu. «Nautila» apbrīnojamās spējas viņš domāja izlietot arī šajā pārcilvēciskajā pasākumā.
— Es redzu, profesora kungs, ka mēs sākam mazliet saprasties, — kapteinis teica un it kā pasmaidīja. — Jūs redzat tikai iespēju, es turpretim esmu pārliecināts par šā pasākuma pilnīgu izdošanos. Kas nav iespējams parastam kuģim, tas «Nautilam» viegli paveicams. Ja pie pola atrodas kontinents, «Nautils» piebrauks un apstāsies pie tā. Bet, ja tur ir brīva jūra, tas nokļūs līdz pašam polam.
— Ir jau pareizi, — es atbildēju, kapteiņa loģikas savaldzināts. — Ja jūras virspuse ar ledus kārtu pārklāta, tās dziļumi ir brīvi pēc tā vispārējā likuma, ka jūras ūdens blīvums stāv tiešā sakarā ar temperaturu virs sasalšanas grada. Ja gluži nemaldos, tad ūdenī nogrimušo ledus slāņu daļas attiecas pret virspusi kā četri pret vienu.
— Apmēram tā, profesora kungs. Pret katru pēdu virs ūdens tāds ledus kalns iegrimst zem tā par trim. Tātad, ja šie ledus kalni virs ūdens nepaceļas pāri simts metriem, zem līmeņa tie arī nenogrimst vairāk par trīs simti. Un ko gan «Nautilam» nozīmē šie trīs simti metru?
— Nekā, kapteiņa kungs.
— Tas spēj nonirt vēl dziļāk noteiktas temperaturas ūdens slānos un tur pilnīgi nemanīti pārlaist trīsdesmit vai četrdesmi gradu aukstumu ūdens virspusē.
— Pareizi, ļoti pareizi, kapteiņa kungs, — es teicu gluži sajūsmināts.
— Vislielākās grūtības ir tās, — kapteinis Nemo teica, — vairāk dienu palikt zem ūdens un neatjaunot «Nautila» gaisa krājumu.
— Tikai tas! — es izsaucos. — «Nautilam» taču ir lieli papildu rezervuari. Ja tos piepildām ar gaisu, tad mums uzkrāts nepieciešamais skābekļa daudzums.
— Jauki izdomāts, Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja smaidīdams. — Bet, lai jūs vēlāk neapvainotu mani pārgalvībā, es gribu jau iepriekš pateikt savus iebildumus.
— Ko jūs vēl varētu iebilst?
— Tikai vienu. Ja ap dienvidpolu ir jūra, tad ļoti iespējams, ka tā
258
viscaur pārklāta ar ledu un ka mums nemaz nav iespējams pacelties ūdens virspusē.
— Lai arī tā, kapteiņa kungs. Bet jūs aizmirstat, ka «Nautilam» ir durklis, ar kuru tas iespēj diagonalveidīgi pāršķelt ledus segu.
— Skat, profesora kungs! Šodien jūs esat asprātīgs!
— Un tad, kapteiņa kungs, — es runāju tālāk, arvien vairāk sajūsminādamies, — kāpēc dienvidpola apkārtnē lai neatrastos brīva jūra, tāpat kā pie ziemeļpola? Aukstuma pols un sauszemes poli nesakrīt ne dienvidu, ne ziemeļu puslodē, un, kamēr vēl nav pierādīts pretējais, varam iedomāties, ka šajos divos zemeslodes galējos punktos atrodas vai nu kontinents, vai no ledus brīva jūra.
— Arī es domāju tāpat, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Tikai es jums aizrādīšu, ka, līdz šim tā apstrīdējuši manu projektu, jūs tagad atkal minat tik daudz pierādījumu man par labu.
Kapteinim Nemo bij taisnība. Es itin kā gribēju pārspēt viņu drosmē! Es galu galā biju tas, kas viņu vilināja uz dienvidpolu! Es gribēju viņu pārspēt, es aizsteidzos tam priekšā!... Un tomēr es biju tikai naivs ģeķis! Kapteinis Nemo daudz labāk zināja visus iebildumus par un pret šajā jautājumā; tagad viņš uzjautrinājās, redzot, ka arī mani spārno ilgas redzēt neiespējamo.
Tomēr viņš nezaudēja laiku. Pēc dotās zīmes tūliņ ienāca kapteiņa palīgs. Abi viņi steigšus pārmainīja dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā; un vai nu tāpēc, ka iepriekš jau iepazīstināts, vai arī tāpēc, ka šo plānu turēja par pilnīgi izpildāmu, palīgs neizrādīja nekāda pārsteiguma. Bet, lai cik liela bij viņa aukstasinība, Konselam tā nebij mazāka, kad es pastāstīju par mūsu nodomu aizniegt dienvidpolu. «Kā profesora kungam tīk,» tāda bij krietnā puiša atbilde, ar to man bij jāapmierinās. Bet, kad runāju ar Nedu Lendu, es redzēju, ka tā pleci vēl nekad tik augstu nebij sarāvušies.
— Redziet, profesora kungs, — viņš teica, — man ir žēl jūs un kapteiņa Nemo.
— Bet mēs taču braucam uz polu, meistar Ned Lend.
— Iespējams tikai, ka to nekad neredzēsiet.
Un viņš aizgāja uz savu kajiti — «lai neizdarītu kādas nepatikšanas», kā viņš noteica.
Pa to laiku jau bij sākusies sagatavošanās uz šo pārdrošo mēģinājumu. «Nautila» sūkņi ar vislielāko spiedienu pildīja rezervuarus ar gaisu. Ap pulksten četriem kapteinis Nemo paziņoja man, ka klāja lūkas tiks noslēgtas.
259
-
0 commentsLeave a comment
- 256., 257. lappuse
- 8/15/09 05:45 pm
- Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4686 baiti.
* * *
smailēm un pelēksnējā krāsā, kurās kā milzu spogulī atspīdēja miglas aizplīvurotas saules retie stari. Un pār visu šo tuksnesīgo apvidu drausmīgs klusums, ko tikai lāgu lāgiem iztrauca kāda vētras vai dūnu putna spārnu šalkoņa. Te viss likās apledojis, arī skaņa.
«Nautilam» tomēr savā pārgalvīgajā gaitā nācās apstāties šo ledus kalnu priekšā.
— Profesora kungs, — Neds Lends man kādu dienu teica, — ja jūsu kapteinim tomēr izdosies aikļūt tālāk...
— Un tad?
— Tad viņš ir patiešām apbrīnojams cilvēks.
— Kāpēc, Ned?
— Tāpēc, ka nevienam nav iespējams izlauzties pāri šim ledus sastrēgumam. Jūsu kapteinis var daudz ko; bet velns lai parauj, par dabu stiprāks nav neviens. Kur tā novilkusi robežu, tur jāapstājas gribot negribot.
— Tā tas ir, Ned Lend. Bet tomēr man gribētos redzēt, kas slēpjas aiz šiem ledus kalniem! Tāda siena mani visvairāk uzbudina!
— Profesora kungam taisnība, — Konsels teica. — Sienas izdomātas tikai, lai kaitinātu zinātņu vīrus. Vispār tās ir pilnīgi liekas.
— Na! — kanadietis atsaucās. — Kas aiz šiem ledus kalniem atrodas, tas sen zināms.
— Kas tad? — es apvaicājos.
— Ledus un tikai ledus!
— Jūs, Ned, par to esat pārliecināts, — es teicu, — es turpretī ne. Un tāpēc es pats gribētu redzēt.
— Nu, profesora kungs, — kanadietis atbildēja, — no tādas iedomas jums gan nāksies atteikties. Pietiek jau ar to, ka esat aizkļuvuši līdz ledus sablīvējumam, tālāk netiksiet ne jūs, ne jūsu kapteinis Nemo, ne viņa «Nautils». Un, vai nu viņš to grib vai ne, mēs griezīsimies atpakaļ uz ziemeļiem, pareizāk sakot, uz godīgu ļaužu apdzīvotām zemēm.
Man bij jāatzīst, ka Nedam Lendam taisnība. Tā kā kuģi nav būvēti braukšanai pa ledus kalniem, tad pie šāda sablīvējuma tiem jāapstājas.
Patiešām, neskatoties uz visām pūlēm un mēģinājumiem sašķelt ledus blāķus, «Nautils» bij spiests palikt mierā. Parasti jau tā ir, ja kāds nevar tikt tālāk uz priekšu, tad viņam jāgriežas atpakaļ pa paša nobraukto ceļu. Bet mums bij tikpat neiespējami griezties atpakaļ kā tikt uz priekšu, jo visas plaisas aiz mums bij aizvērušās, un, ja «Nautils» paliktu uz vietas, arī tas iesaltu ledū. Ap diviem naktī mēs jau ko tādu piedzīvojām: kuģa
256
sienas apbrīnojami ātri pārvilkās ar gāles kārtu. Man jāatzīstas, ka kapteinis Nemo rīkojās pārāk neuzmanīgi.
Es patlaban biju izgājis uz klāja. Kapteinis, kas jau labu laiku bij novērojis apkārtni, man sacīja:
— Nu, profesora kungs, ko jūs tagad domājat?
— Es domāju tā, ka mēs esam ieslēgti.
— Ieslēgti? Kā jūs to saprotat?
— Ka mēs nevaram virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Manuprāt, to parasti mēdz saukt par «ieslēgti».
— Tātad jūs, Aronaksa kungs, domājat, ka «Nautilam» nav iespējams izkļūt no šejienes?
— Liekas gan, ka grūti, jo ir jau vēls gadalaiks, uz ledus iešanu nevaram cerēt.
— Ak profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja ironiski, — jūs vienmēr tas pats! Jūs redzat tikai kavēkļus un šķēršļus! Tomēr es apgalvoju jums, ka «Nautils» ne tikai izkļūs laukā no šejienes, bet brauks vēl tālāk.
— Vēl tālāk uz dienvidiem? — es vaicāju, cieši noraudzīdamies kapteinī.
— Jā, profesora kungs. Mēs braucam uz polu.
— Uz polu! — es iesaucos, nevarēdams apslēpt savu neticību.
— Jā, — kapteinis atbildēja. — Uz dienvidpolu, uz to līdz šim nepazīstamo punktu, kur krustojas visi zemeslodes meridiani. Jūs zināt, ka es ar «Nautilu» daru visu, kas man ienāk prātā.
Jā! es to zināju. Es pazinu šo līdz neprātam pārdrošo cilvēku! Bet pārspēt visus tos kavēkļus, kuri te vēl daudz lielāki nekā pie ziemeļpola, ko nav sasnieguši pat visdrošākie jūrnieki. Vai tā nav gluži ārprātīga iedoma?
Man pat ienāca prātā apvaicāties kapteinim Nemo, vai viņš jau nav kādreiz bijis pie dienvidpola, ko neviena cilvēka kāja vēl nav skārusi.
— Nē, profesora kungs, — viņš man atbildēja, — mēs to atklāsim abi kopā. Kur citiem nelaimējās, man laimēsies! Nekad vēl es ar savu «Nautilu» neesmu bijis tik tālu dienvidpola jūrās; bet es jums atkārtoju, mēs brauksim tālāk.
— Es gribētu jums ticēt, kapteiņa kungs, — es iebildu mazliet ironiski. — Teiksim, es ticu jums! Tātad tikai dosimies uz priekšu! Nekādi kavēkļi mūs nevar aizturēt! Salauzīsim šos ledus kalnus. Uzspridzināsim tos gaisā, bet, ja tas nepadosies, pieliksim «Nautilam» spārnus, lai pārlido tiem pāri!
257
-
0 commentsLeave a comment
- 254. lappuse
- 8/14/09 10:07 am
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2690 baiti.
Piezīme. Grāmatā komats kļūdaini ielikts pēc tuksnes, nevis uzreiz pēc vārda: «negalvoju ,— es».
* * *
siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolaisties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperaturu.
Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grados būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet palaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestāsies veselus sešus mēnešus nepārtraukta tumsa.
15. martā mēs nobraucām garām paralelei, uz kuras atrodas Jaunšotlandes un Dienvidorkneju salas.
16. martā ap astoņiem rītā, turēdamies piecdesmit piektā meridiana virzienā, «Nautils» pārbrauca Dienvidpola lokam. Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja apvārsni. Tomēr kapteinis Nemo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.
— Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.
— Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tālāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.
— Nu par to es negalvoju ,— es iebildu.
Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkārtīgi iepatikās. Nevaru pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Ledus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskatāmām mošejām un minaretiem; citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainošas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega puteņu aizklātas. Un tad no visām pusēm sprādzienu troksnis, veselu ledus kalnu sabrukumi, pie kam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caurstrāvota milzu panorama.
Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos kādam sagruvumam, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami drausmīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami saviļņoja ūdeni līdz pašiem okeana dziļumiem. «Nautilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem; bet, instinkta vadīts, kapteinis Nemo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novērodams sīkās zilganās ūdens svītras ledus kalnos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.
Taču 16. martā ledus klajums galīgi aizšķēršļoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldētais ledus lauks. Tomēr kapteini Nemo arī šis šķērslis neaizturēja; ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukā. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo trauslo masu. Tas bij it kā bezga-
254
-
0 commentsLeave a comment
- Zazazelle dodas up up augšup pie vārdu preses saules
- 8/13/09 06:00 pm
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zazazelle izbanoja mani savā žurnī, nevaru tur pajautāt jaunā, šainīgā wordpresa adresi :(
Kur es tagad skatīšos jaukas bildes un lasīšu interesantus tekstus?
Vispār termins «arbūzu alerģija» man asociējas ar skraidīšanu naktī uz tualeti pačurāt :)-
2 commentsLeave a comment
- 253. lappuse
- 8/13/09 10:16 am
- Drukāšanas statistika: 11 minūtes, 2806 baiti.
* * *
nebūt nepārsteidza. Mēs ar Konselu tos gan apbrīnojām pirmo reizi. Dienvidu pusē gar apvārsni stiepās žilbinoši balta svītra. Angļu vaļu mednieki to iesaukuši par «ice-blinck»1. Lai cik biezi mākoņi, tie to nespēj aizslēpt. Šī baltā svītra vēstī par ledus lauku tuvumu.
Tiešām, drīz vien jau parādījās daudz lielāki ledus blāķi, kuru mirdzums mainījās atkarībā no kaprizās miglas. Daži no tiem bij zaļām līkumotām it kā sērskābā vara rievotām cīpslām. Citi atkal saules caurspīdēti kā milzīgi ametista gabali. Daži atstaroja gaismu savu kristalu tūkstoš šķautnēs. Citi atplaiksnījās kaļķakmens spilgtām nokrāsām kā būvmaterials, kura pietiktu veselas marmora pilsētas uzcelšanai.
Jo tālāk mēs braucām uz dienvidiem, jo vairāk un lielākas sastapām šīs peldošās salas. Tūkstošiem polarputnu mājoja uz tām. Tur bij vētras putni, dūnu putni un garlakas, kas mūs apdullināja ar saviem brēcieniem. Daži no tiem «Nautilu» noturēja par kāda beigta vaļa ķermeni, tie atlaidās nomesties uz tā un knābāja kuģa skanošās plāksnes.
Šajā ceļojumā pa ledus klajumiem kapteinis Nemo bieži uzturējās uz klāja. Uzmanīgi viņš vēroja šos vientulīgos apvidus. Dažreiz es redzēju tā mierīgo skatienu spēji aizliesmojamies. Vai gan šajās cilvēkam nepieejamās polarjūrās viņš jutās kā savās mājās un kā visu šo neizmērojamo plašumu valdnieks? Varbūt. Bet runāt viņš nekā nerunāja. Stāvēja nekustēdamies un atguvās tikai tad, kad pamodās pieraduša jūrnieka instinkti. Pats veikli vadīdams «Nautilu», viņš izvairījās no sadursmēm ar ledus masām, starp kurām dažas bij vairāk jūdžu garas un septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augstas. Bieži vien viss apvārsnis likās pilnīgi aizsprostots. Ap sešdesmito platuma gradu nevienas spraugas ledū vairs nevarēja saskatīt. Tomēr kapteinis Nemo pārmeklēja rūpīgi un ikreiz atrada kādu šauru plaisu, kurā drošsirdīgi devās iekšā, labi zinādams, ka aiz kuģa tā tūliņ aizvērsies.
Un tā, šīs veiklās rokas vadīts, «Nautils» izkļuva cauri visiem ledus slāņiem, kurus sajūsminātais Konsels pēc formas vai lieluma sašķiroja vairākās grupās: aisbergi jeb ledus kalni, aisfildi jeb ledus lauki, draiftaisi jeb peldošais ledus, drumstalainais ledus, ko, apaļos gabalos salauzītu, sauc par «plachu», bet slaidās strēlās par «streamu».
Temperatura bij diezgan zema. Termometrs ārpusē rādīja divus vai trīs gradus zem nulles. Bet mēs bijām ģērbušies siltos roņu vai kotikādas kažokos. Elektrisko aparatu apsildītās «Nautila» iekšējās telpas bij pietiekoši
———————
1 Ledus atspulgs (angļu). Red.
253
-
0 commentsLeave a comment
- 252. lappuse
- 8/12/09 12:10 pm
- Šis ieraksts ir veltījums jaukajam faktam, ka pointless.lv ir atgriezies :)
Drukāšanas statistika: 9 minūtes, 2270 baiti.
* * *
Es baidījos, ka kanadietis aiz sapīkuma neizdara kādu pārsteidzību, kurai varētu būt ļaunas sekas. Bet dusmas viņam aizmirsās, ieraugot kādu vali, kuram «Nautils» patlaban piebrauca klāt.
Dzīvnieks nebij paspējis izbēgt kašalota zobiem. Es pazinu dienvidjūru vali ar plakanu galvu un gluži melnu. Nabaga kustonis ar pārkostu vēderu gulēja uz sāniem un bij beigts. Viņa sakropļoto spuru galā bij pieķēries kāds mazulis, kuru valim nebij laimējies izglābt no nāves. No mātītes vaļējās mutes ūdens burbuļodams plūda kā strautiņš pa ragvielas bārdu.
Kapteinis Nemo virzīja «Nautilu» cieši klāt nobeigtajam dzīvniekam. Ar izbrīnu es redzēju, ka divi kuģa matroži uzkāpa uz vaļa sāniem un izspieda no viņa zīdekļiem visu pienu, kas tur bij iekšā, — pavisam divas vai trīs mucas.
Kapteinis pasniedza man tasi šā vēl gluži siltā piena. Es nevarēju atturēties, neizrādījis riebumu pret šādu dziru. Viņš apgalvoja, ka piens esot garšīgs un ne ar ko neatšķiroties no govs piena.
Es nobaudīju un piekritu kapteiņa atziņai. Tas tātad bij ļoti noderīgs papildinājums mūsu pārtikas krājumiem, jo tā sviests vai siers varēs sniegt patīkamu pārmaiņu mūsu ikdienas ēdienos.
Tajā dienā es nomanīju, ka Neda Lenda attieksmes pret kapteini kļūst arvien ļaunākas un ļaunākas, tāpēc apņēmos vērīgi uzmanīt kanadieša nodomus un izturēšanos.
XIII
LEDUS VALSTĪBĀ
Atkal «Nautils» devās savā negrozāmā virzienā pret dienvidiem. Ar lielu ātrumu kuģis virzījās pa piecdesmito meridianu. Vai gan tas gribēja aizsniegt polu? Es tam neticēju, jo līdz šim visi mēģinājumi aizsniegt šo vietu uz zemeslodes taču bij beigušies bez panākumiem. Arī laiks jau bij labi paritējis uz priekšu, jo 13. marts antarktiskajos apvidos sakrīt ar 13. septembri ziemeļu daļā, un ar to sākas dienas un nakts viengaruma periods.
14. martā es ap 55° platuma pamanīju pirmos ledus, vienkāršus zilgana ledus blāķus divdesmit un divdesmit piecu pēdu garumā; tie izveidoja rifus, ap kuriem bangoja okeana viļņi. «Nautils» visu laiku turējās virs ūdens. Neds Lends bij jau zvejojis arktiskajās jūrās, tāpēc peldošie ledus kalni viņu
252
-
0 commentsLeave a comment
- 251. lappuse
- 8/12/09 10:07 am
- Drukāšanas statistika: 11 minūtes, 2508 baiti.
* * *
sašķaidītos nezvēru ķermeņus. Briesmīgos astu triecienus pret sāniem tas nejuta, vēl mazāk tiešos uzbrukumus. Vienu kašalotu nobeidzis, tas traucās pret otru, griezās riņķī, lai neļautu savam upurim izbēgt, savam vadītājam paklausīgs skrēja uz priekšu un atpakaļ, ienira dzelmē, kad kašalots iepeldēja dziļāk, dzinās tam pakaļ ūdens virspusē, triecās tam virsū gan taisni, gan sāniski, pārgrieza vai sašķaidīja to un visos virzienos un visādā ātrumā durstīja ar savu drausmīgo durkli.
Kas tas bij par slaktiņu! Kas par troksni ūdens virspusē! Kā svilpa un stenēja šie pārbiedētie kustoņi! Šos citkārt tik rāmos ūdeņus viņu astes sakūla veselos viļņu vālos.
Veselu stundu ilga šis homeriskais slaktiņš, kur kašalotiem nebij glābiņa. Vairākkārt, sapulcējušies pa desmitiem un dučiem, tie mēģināja sašķaidīt «Nautilu» ar savu smagumu. Pa salona logiem bij redzamas viņu milzīgās, zobu pilnās rīkles un drausmīgās acis. Neds Lends vairs nevarēja savaldīties, viņš draudēja tiem un lādējās. Bij dzirdams, kā tie pieķērās mūsu kuģim kā suņi, kas uzbrūk meža cūkai. Bet «Nautils», spēcīgās skrūves trenkts, viņus izklaidēja, notrieca dzelmē vai izmeta augšup ūdens virspusē, nejuzdams ne viņu triecienus, ne milzīgo svaru.
Beidzot sablīvētā kašlotu masa bij izkliedēta, ūdens atkal norima. Es jutu, ka mēs paceļamies virs ūdens līmeņa. Lūka tika atvērta, un mēs steidzāmies uz klāja.
Viss ūdens bij noklāts sašķaidītiem ķermeņiem. Visšausmīgākā eksplozija ar tādu spēku nebūtu saplosījusi, sadragājusi un saskaldījusi šīs milzīgās gaļas masas. Mēs braucām starp šiem lielajiem ķermeņiem ar zilganām mugurām un balsnējiem, briesmīgi caurdurtajiem vēderiem. Daži izbiedēti, bēgoši kašaloti vēl bij redzami pie apvāršņa. Ūdens vairāk jūdžu visapkārt bij gluži sarkans, un «Nautils» brauca pa asins jūru.
Kapteinis Nemo iznāca pie mums.
— Nu, meistar Lend?
— Ko lai saku, kapteiņa kungs, — kanadietis nomierinājies atbildēja. — Tas patiešām ir drausmīgs skats. Bet es neesmu miesnieks, es esmu mednieks; tas te bij tikai slaktiņš.
— Kaitīgu kustoņu slaktiņš, — kapteinis atbildēja, — un «Nautils» nebūt nav miesnieka duncis.
— Man tomēr labāk patīk mana harpuna, — kanadietis atteica.
— Katram savs ierocis, — kapteinis piezīmēja, cieši pavērdamies Nedā Lendā.
251
-
0 commentsLeave a comment
- 249., 250. lappuse
- 8/11/09 01:04 pm
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5030 baiti.
* * *
Konsels vēl nebij pabeidzis savu teikumu, kad Neds Lends jau traucās pa lūku lejup un aizskrēja uzmeklēt kapteini. Pēc dažiem acumirkļiem abi iznāca uz klāja.
Kapteinis Nemo lūkojās vaļos, kuri rotaļājās ūdenī apmēram jūdzi attālu no «Nautila».
— Tie ir dienvidjūru vaļi, — viņš teica. — Vesela bagātība kādai mednieku flotei.
— Kā būtu kapteiņa kungs, — Neds Lends jautāja, — vai jūs neatļautu man drusku pamedīt, ja ne vairāk, tad kaut lai neaizmirstu veco harpunista amatu?
— Kāpēc? — kapteinis Nemo atbildēja. — Medīt vienīgi tādēļ, lai nonāvētu? Mums uz kuģa vaļu tauki nemaz nav vajadzīgi.
— Tomēr Sarkanajā jūrā, — kanadietis tielējās, — jūs atļāvāt mums nomedīt dugongu.
— Toreiz mēs tur ieguvām svaigu gaļu maniem kuģa ļaudīm. Te būtu medības tikai tādēļ, lai nogalinātu. Es zinu, ka cilvēkam uz to tiesības, bet neatzīstu tādu mežonīgu laika kavēkli. Nonāvēdami dienvidu vali ... vai baltvali, labsirdīgu un nekaitīgu dzīvnieku, jūsu amata biedri, meistar Lend, dara sliktu darbu. Tā viņi jau pavisam iznīdējuši visu dzīvo radību Bafina jūras līcī un nu grib iznīdēt veselu derīgu dzīvnieku sugu. Lieciet jel mierā šos nelaimīgos vaļus. Tiem jau arī bez jums diezgan dabisko ienaidnieku — kašalotu, zobenzivju un zāģa zivju.
Es atļauju jums pašiem iedomāties, kādu seju rādīja kanadietis šās morales lekcijas laikā. Dot šādus padomus zvejniekam nozīmē velti vārdus tērēt. Neds Lends skatījās kapteinī Nemo un acīm redzami nesaprata, ko tas īsti grib teikt. Tomēr kapteinim bij taisnība: zvejnieku mežonības un neapdomības pēc ar laiku okeanā būs iznīdēts pēdējais valis.
Neds Lends caur zobiem svilpoja savu «Yankee doodle»,1 sabāza rokas kabatās un pagrieza mums muguru.
Kapteinis, visu laiku vērojis vaļus, pievērsās man.
— Man iemesls sacīt, ka vaļiem arī bez cilvēka ir diezgan daudz citu dabisku ienaidnieku. Šiem pašiem drīz vien nāksies sastapties ar stipru ienaidnieku. Vai jūs redzat, Aronaksa kungs, tos melnos kustīgos punktus septiņu jūdžu tālumā vēja pusē?
— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju.
———————
1 Patriotiska dziesmiņa, radusies tajā laikā, kad notika cīņa par Amerikas atbrīvošanos no Anglijas. Red.
249
— Tie ir kašaloti, briesmīgi kustoņi, kurus es reizēm esmu sastapis lielos baros — ap divi trīs simti. Zvejnieki rīkojas pareizi, iznīcinādami šos nežēlīgos un kaitīgos dzīvniekus.
Dzirdot šos vārdus, kanadietis žigli apgriezās.
— Tātad, kapteiņa kungs, — es teicu, — vēl ir laiks vaļu pašu interesēs ...
— Nav nekādas vajadzības doties briesmās, profesora kungs. «Nautils» pats izgaiņās kašalotu baru. Viņam ir tērauda durklis, pēc manām domām, tas droši vien meistara Lenda harpunas vērts.
Kanadietis nekautrējās paraustīt plecus. Uzbrukt kašalotiem ar kuģa durkli! Kur gan tas dzirdēts?
— Pagaidiet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo sacīja. — Es jums parādīšu tādas medības, kādas droši vien vēl neesat redzējis. Nekādu žēlastību šiem asinskāriem kustoņiem! Tiem ir tikai rīkles uz zobi!
Rīkles un zobi! Labāku raksturojumu nevar iedomāties šiem lielgalvainajiem kašalotiem, kuru garums reizēm pārsniedz divdesmit piecus metrus. Galva šim vaļveida kustonim ir trešdaļas rumpja garumā. Valim ir tikai ragvielas bārda pie augšējā žokļa, kamēr kašalots daudz labāk apbruņots, tam mutē divdesmit pieci divdesmit centimetrus gari, apaļi, galos noasināti divas mārciņas smagi zobi. Milzīgās galvas augšējā daļā un skrimšļu sašķērsotos iedomumos atrodas trīs līdz četri simti kilogramu vērtīgas eļļas, ko sauc par «cetaceum».
Nezvēru bars nāca arvien tuvāk. Vaļus pamanījuši, tie sagatavojās uzbrukumam. Jau iepriekš bij paredzama kašalotu uzvara — ne vien tāpēc, ka tiem uzbrukumam labāki līdzekļi kā rāmajiem vaļiem, bet arī tāpēc, ka viņi var ilgāk uzturēties zem ūdens, neiznirstot augšā ieelpot gaisu.
Bij pats beidzamais laiks steigties vaļiem palīgā. «Nautils» ienira ūdenī. Konsels, Neds Lends un es novietojāmies pie salona logiem. Kapteinis Nemo nostājās pie stūrmaņa, lai vadītu savu kuģi kā īstu iznīcināšanas mašinu. Es tūliņ samanīju skrūves spēcīgo darbību, un mēs lielā ātrumā devāmies uz priekšu.
Kad «Nautils» piebrauca, cīņa starp vaļiem un kašalotiem bij jau sākusies. Kuģis turējās tādā virzienā, lai sašķeltu kašalotu baru. Sākumā tie neko neuztraucās par jauno nezvēru, kas iejaucās cīņā. Bet drīz vien tiem bij jādomā, kā izvairīties no tā cirtieniem.
Kas tā bij par cīņu! Pat Neds Lends sajūsmā sasita rokas. «Nautils» viss bij pārvērties briesmīgā harpunā, ko svieda kapteiņa roka. Kuģis triecās šiem gaļas klučiem virsū un šķēla tos citu pēc cita, pamezdams aiz sevis
250
-
0 commentsLeave a comment
- 248. lappuse
- 8/9/09 03:29 pm
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2240 baiti.
* * *
ievainotu vali būtu iespējams nomedīt Amerikas austrumos, ja tas, vai nu no Horna, vai Labās Cerības raga dodoties, nebūtu pārpeldējis ekvatora ūdeņus.
— Es domāju tāpat kā draugs Neds, — Konsels iebilda, — un gaidu, ko profesora kungs uz to atbildēs.
— Profesora kungs jums, mīļie draugi, atbildēs, ka vaļi lokalizējas un zināmas sugas apdzīvo zināmas jūras, kuras tās nekad neatstāj. Un, ja kāds no šiem dzīvniekiem no Beringa jūras varējis nokļūt Devisa šaurumā, tad tikai tāpēc, ka ir kāda izeja no vienas jūras otrā — vai nu gar Amerikas, vai Azijas krastiem.
— Jūs gribat, lai jums ticu? — kanadietis jautāja, vienu aci piemiedzis.
— Profesora kungam jātic, — Konsels teica.
— Tātad, — kanadietis atsāka, — ja es šajās jūrās nesmu medījis, tad man arī to vaļi būtu nepazīstami?
— Es jums jau teicu, Ned.
— Jo vairāk iemesla ar tiem iepazīties, — Konsels piebilda.
— Redziet! Redziet! — kanadietis uztraukts iesaucās. — Viņš tuvojas mums! Viņš nāk tieši šurp! Viņš par mani ņirgājas! Viņš zina, ka es neko nevaru pret to iesākt.
Neds piecirta kāju. Viņa roka trīsēja, vēcinādama iedomātu harpunu.
— Vai šie vaļi ir tikpat lieli kā ziemeļu jūrās? — viņš vaicāja.
— Gandrīz tikpat, Ned.
— Esmu redzējis lielus vaļus, profesora kungs, vaļus, kuri bij līdz simts pēdu gari. Man ir gadījies dzirdēt, ka pie Aleutu salām esot pat simts piecdesmit pēdu gari.
— Tas nu gan liekas pārspīlēts, — es atteicu. — Šie dzīvnieki pieder pie vaļu sugas, viņiem ir muguras spuras, un, tāpat kā kašaloti, tie ir mazāki nekā īstie vaļi.
— Ak! — kanadietis atkal iesaucās, acis no okeana nenovērsis. — Viņš tuvojas! Drīz viņš būs «Nautilam» pavisam klāt.
Neds Lends vairs nedzirdēja. Viņš pat neklausījās. Valis nāca arvien tuvāk. Kanadietis to ar acīm vai apēda.
— Ak! — viņš iekliedzās. — Tur nav viens vien valis, tur ir desmit, divdesmit — vesels bars! Un nekā nevar iesākt! Jāsēd saistītām rokām un kājām!
— Bet, draugs Ned, — Konsels ieminējās, kāpēc gan nepalūgt kapteinim Nemo atļauju viņus pamedīt? ...
248
-
0 commentsLeave a comment
- 8/9/09 01:04 am
- Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ir pilnīgi vienalga, kādu mūziku cilvēks klausās.
Svarīgi ir tikai tas, ko šis dotais cilvēks spēlē. Ja nespēlē, tad lai klausās ko grib, šis cilvēks vienkāršī neskaitās.
Un tas ir spēkā ne tikai par mūziku, bet par visu: autobraukšanu sacensībās, žurnālistiku, uzņemšanos pornofilmās, zemniecību, politiķiem, Jaunā Viļņa dalībniekiem un žūriju, jūs paši paturpiniet.
-
1 commentLeave a comment
- Saktas puķu tirdziņš MUST DIE
- 8/8/09 11:50 pm
- Labi, nesanāks man te nekāds pozitīvais vakars.
Tātad. Vēl man drausmīgi riebjas tā saucamais Saktas Puķu Tirdziņš. It īpaši rudenī/ziemā. Plastamasas būdas uz apsūbējušiem koka karkasiem. Saldētas puķes velns viņu zina no kurienes. Nošņurkušas pārdevējas. Vējā purinātas plēves.
Tas ir reāls pežonis (пиздец).
Ceru, ka to vai nu reformēs (izveidos jauku, stiklotu, gaišu paviljonu), vai arī likvidēs.
Jo drausmīgs jau nu ļoti.
Un vēl daži to nosauks par reālo dzīvi, ar kuru man jāiepazīstas. Bet es to nosaucu par reālo mēslu, kurš jāaizmēž no Vērmaņdārza skaistā parka.
-
4 commentsLeave a comment
- 246., 247. lappuse
- 8/7/09 10:50 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4997 baiti.
Piezīme. Drukas kļūda grāmatas 246. lappusē: pēc vārdiem «ietiepīgi uzsvēra» nav ielikts punkts.
* * *
ciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens ...
Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam pdaomā.
— Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespējamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.
— Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra
— Aprēķins būs šāds, — es teicu. — Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simts litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros. Tātad jāuzzina, cik reiz divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».
— Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.
— Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūkstoš litru, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti ...
Es steigā parēķināju ar zīmuli.
— ... tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas nozīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.
— Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.
— Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pasažieri, kopā ar matrožiem un virsniekiem nebūsim vairāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.
— Trijiem cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.
— Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.
— Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.
Konsels bij pateicis pareizo vārdu.
— Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nemo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem! Viņam būs jāapstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgriežas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.
Kanadietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vairāk neteicis, aizgāja.
— Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi domā par to, kas nav iespējams. Vienmēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī saprast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zinātnieks kā profesora kungs, jūras brīnumi
246
viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai varētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā!
Viegli saprotams, ka, brīvas un aktivas dzīves pieradušam, kanadietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi notikumi, kas viņu varēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā modināja skaisto harpunista dienu atmiņas.
Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukādams virs ūdens, iekļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi vajātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma gradu ūdeņos.
Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeografiskajos atradumos. Vaļi, aizvilinādami vispirms baskus, tad asturiešus, vēlāk angļus un holandiešus, tos norūdījuši pret oekanā draudošām briesmām un aizveduši arvien tālāk un tālāk no vienas okeana malas līdz otrai.
Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos patlaban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanadietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienirstam piecas jūdzes attālu no «Nautila».
— Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūklas! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!
— Kā Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?
— Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aizmirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?
— Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?
— Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās un tur visvairāk Beringa un Devisa šaurumos.
— Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai baltvaļus, bet tie neuzdrošinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.
— Ak profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanadietis atsaucās diezgan neticīgi.
— Stāstu patiesību.
— Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Grenlandes nomedīju vali, kuram sānos rēgojās Beringa jūras zvejnieka harpuna. Sakiet man, kā Amerikas rietumos
247
-
0 commentsLeave a comment
- 243., 244., 245. lappuse
- 8/7/09 10:39 pm
- Virsrakstā minētās lappuses jau ir publicētas 2009. gada 2. februārī.
-
0 commentsLeave a comment
- 242. lappuse
- 8/7/09 06:13 am
- Drukāšanas statistika: 14 minūtes, 2522 baiti.
* * *
«Nautila» ūdens izspiedes svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, nepieciešams atsvabināties no liekā ūdens, un sūkņi nebūtu pietiekoši stipri pārveikt ārējo spiedienu.
Kapteinis Nemo nolēma aizsniegt okeana dibenu pa pietiekoši slīpu diagonallīniju leņķī pret «Nautila» ūdenslīniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi, tās četri spārni ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.
No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nemo salonā vērojām manometru, kura adata strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzīvotai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan mazākā daudzumā, mājo tikai lielākos dziļumos. Starp tām es novēroju heksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar sešām elpojamām atverēm, teleskopus ar milzīgām acīm, pelēkos malarmatus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoši divi simti metru lielā dziļumā un iztur simts divdesmit atmosferu lielu spiedienu.
Es apvaicājos kapteinim Nemo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.
— Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?
— To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeana dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvniekus, ūdens auga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polarjūru pētnieks Meks Klintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka karaliskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaigzni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti asu, tātad vairāk kā jūdzes dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nemo kungs man pateiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.
— Nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums, kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?
— To es izskaidroju ar diviem iemesliem, - es atteicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikalās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitivo jūras liliju un jūras zirdziņu dzīvībai.
242
-
0 commentsLeave a comment
- Jogas nodarbības! Pludmalē! Bez maksas!
- 8/6/09 10:32 pm
- DAYA YOGA studijas pasniedzēja Natālija aicina piedalīties BEZMAKSAS jogas nodarbībās LIELUPES PLUDMALĒ.
Nodarbības notiks: piektdien 7. augustā 19:30 un sestdien 8. augustā 11:00
Pieteikšanās pie pasniedzējas obligāta. Papildus informācija zvanot 29952209 (Natālija).
Avots: Daya Yoga (www.joga.lv).
-
0 commentsLeave a comment