August 27th, 2009

• 279. lappuse
• 8/27/09 07:38 pm
• Ašie pirksti pa klaviatūru dancoja šādi: 11 minūtes, 2679 baiti.
  
  * * *
  
  augša kļuva par tik biezāka, par cik plānāka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.
  Pēc divām stundām smaga darba Neds Lends ienāca atpakaļ nokusis. Viņa un tā biedru vietā stājās citi, kuriem pievienojāmies mēs ar konselu. «Nautila» kapteiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.
  Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīkoties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosferu liela spiediena.
  Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparata piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes pieplūdums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stundām, un tā elpojamās vielas ārkārtīgi samazinājušās. Un tomēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Aprēķinot pēc šajās divpadsmit stundās veiktā darba, bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.
  — Piecas naktis un četras dienas! — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuaros gaisa mums ir tikai divām dienām.
  — Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izsprukuši no šā nolādamā cietuma, mēs tomēr vēl atradīsimies iesprostoti ledus blāķos un bez nepieciešamā gaisa.
  Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai mēs jau nebūsim noslāpuši, iekams «Nautils» iespēs pacelties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij gatavs savu pienākumu izpildīt līdz galam.
  Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es nokļuvu seši vai septiņi gradu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abējās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesākam pret šīm jaunajām briesmām, kas aizšķēršļoja katru izredzi uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sasalšanu ap «Nautilu», kā no vērst ledus žņaugu, kas kuģa sienas varēja ielauzt tikpat viegli kā plānu stiklu?
  Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt
  
  279
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment