August 26th, 2009

• 276., 277., 278. lappuse
• 8/26/09 07:23 am
• Klabināšanas raksturlielumi: 29 minūtes, 6973 baiti.
  
  * * *
  
  — Tātad? ...
  — Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsimies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dienvidu pusē.
  Es to teicu tādā balsī, itin kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nautils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā virzienā.
  — Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.
  — Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūstam laukā!
  Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz biblioteku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgūlos uz dīvana un pilnīgi mechaniski sāku pāršķirstīt kādu grāmatu.
  Pēc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:
  — Vai tā ir ļoti interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?
  — Ļoti interesanta, — es atbildēju.
  — To es ticu. Tā jau profesora kunga paša sarakstīta grāmata!
  — Mana paša?
  Patiešām, tā bij mana paša grāmata par jūras dzīļu noslēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.
  — Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.
  — Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.
  Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nautils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass — ka tas nemitīgi vēršas pret dienvidiem, laga — ka braucam divdesmit jūdzes stundā, tas nozīmē, — ar vislielāko ātrumu, kāds vispār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nemo zināja, ka vilcināties nav iespējams un ka minute te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.
  Astoņos divdesmit piecās minutēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatījāmies viens otram acīs un skatieniem sapratāmies labāk nekā vārdiem.
  Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos viņam pretī.
  — Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vaicāju.
  — Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķēršļojis mums izeju.
  — Mēs esam ieslodzīti?
  — Jā.
  
  276
  
  XVI
  TRŪKST GAISA
  
  Tātad visapkārt «Nautilam», augšā un apakšā, necaurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanadietis trieca pret galdu savu vareno dūri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.
  Tad kapteinis ierunājās:
  — Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī iespējamas divējādas nāves.
  Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā matematikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.
  — Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nobeidzamies aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam arī badā nomirt, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums atliek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.
  — Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuari ir pilni.
  — Jā gan, — kapteinis Nemo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīsdesmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nautila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.
  — Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!
  — Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.
  — Uz kuru pusi? — es vaicāju.
  — To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandrās ieģērbtie ļaudis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.
  — Vai salona logu aizvirtņus nav iespējams attaisīt?
  — Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.
  Kapteinis Nemo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuaros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novietojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.
  — Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.
  
  277
  
  — Profesora kungs, — kanadietis atsaucās, — tagad nav īstais brīdis apgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.
  — Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.
  — Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpunu, un tāpēc tagad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.
  — Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nāciet, Ned!
  Es aizvadīju kanadieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savas skafandras. Paziņoju kapteinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanadietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparats ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuarus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparati kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.
  Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur logu aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās nostājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz kuriem «Nautils» patlaban balstījās.
  Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi dodas kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lieā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nemo gāja līdzi.
  Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairākās vietās ledū izurba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur acīm redzami atradās pats lielais, vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nemo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldlīnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs varētu pacelties virs ūdens.
  Darbs tika sākts nekavējot un ar neatlaidīgu enerģiju. Visapkārt «Nautilam» izcirst būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nemo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attālumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vispirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars vieglāks nekā ūdens, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura
  
  278
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment