August 25th, 2009

• 273., 274., 275. lappuse
• 8/25/09 08:19 am
• Drukāšanas statistika: 34 minūtes, 7570 baiti.
  
  * * *
  
  — Un tas noticis? ...
  — Aiz dabas untuma un nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa vadībā neesam pielaiduši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdzsvara tieksmes untumus. Cilvēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir nepārvarami.
  Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nemo izvēlējies saviem filozofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.
  — Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?
  — Milzīgs ledus blāķis, vesels kalns ir apvērsies, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad nemitīgi triecieni to satricina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt un grimst dibenā. Tā noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem nogrimdams ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis gar kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to mazāk blīvos ūdens slāņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.
  — Bet vai tad, iztukšojot rezervuarus, nav iespējams «Nautilu» atkal dabūt līdzsvarā?
  — Tas jau patlaban tiek darīts, profesora kungs. Paklausieties, jūs dzirdēsiet, kā darbojas sūkņi. Palūkojiet manometra adatu. Tā rāda, ka «Nautils» pamazām ceļas, bet ledus kalns ceļas tam līdzi, un, kamēr kaut kas neparedzēts neapturēs ledus celšanos, mūsu stāvoklis nevar grozīties.
  Patiešām, «Nautils» vēl vienmēr gulēja uz labajiem sāniem. Bez šaubām, tas ieņems normalo stāvokli, kad ledus masa pati no sevis apstāsies. Bet kas patlaban var galvot, ka mēs netiekam virzīti pret augšējo sablīvējumu, ka netiekam šausmīgi saspiesti starp diviem milzīgiem ledus slāņiem?
  Es pārdomāju šo mūsu kļūmīgo stāvokli. Kapteinis Nemo vienmēr vēl vēroja manometru. Pēc ledus kalna nogrimšanas «Nautils» bij pacēlies apmēram par simts piecdesmit pēdām; tomēr tā slīpuma leņķis bij tāds pats kā sākumā. Piepeši mēs samanījām vieglu kustību kuģa korpusā. «Nautils» katrā ziņā bij kaut cik pacēlies virs apakšējā ledus slāņa. Gar salona sienām sakārtie priekšmeti sāka atgūt savu parasto stāvokli. Sienas atkal atslējās vertikali. Neviens no mums nerunāja ne vārda. Pukstošām sirdīm mēs vērojām un sajutām, ka pamazām atkal tiekam normalā stāvoklī. Grīda zem mūsu kājām atsvērās horizontali. Tā pagāja minutes desmit.
  — Beidzot mēs atkal tiksim uz kājām! — es iesaucos.
  
  273
  
  — Jā, — kapteinis Nemo teica, griezdamies uz salona durvīm.
  — Bet vai mēs varēsim arī braukt tālāk? — es vaicāju.
  — Bez šaubām, — viņš atbildēja. — Kad rezervuari būs iztukšoti, «Nautils» atkal pacelsies virs ūdens.
  Kapteinis izgāja, un es tūliņ manīju, ka pēc viņa pavēles «Nautils» mitējās celties augšup. Patlaban kuģis būtu atdūries pret sablīvējuma apakšslāņiem un tāpēc labāk brauca prom pa spraugu starp abām ledus sienām.
  — Liekas, ka esam izsprukuši no briesmām, — Konsels sacīja.
  — Jā, mūs gandrīz saspieda vai vismaz ieslodzīja starp divām ledus grēdām. Un tad aiz gaisa trūkuma ... Jā, mēs esam izsprukuši no briesmām!
  — Ja tikai viss jau galā! — Neds Lends nomurmināja.
  Es negribēju bez vajadzības sākt strīdu ar kanadieti un tāpēc nekā neatbildēju. Bez tam arī salona logu aizvirtņi patlaban atvērās, un āra gaisma plūda iekšā pa vaļējām rūtīm.
  Mēs bijām pilnīgi klajā jūrā; bet desmit metru atstatu abās pusēs «Nautilam» slējās stāva ledus siena. Augšā un apakšā tāda pati siena. Augšā sablīvējums plētās kā bezgala plati griesti, apakšā apvērsies ledus kalns, pamazām celdamies, bij atspiedies abējos sānos. «Nautils» bij iesprostots īsā, apmēram divdesmit metru platā ledus tunelī, piepildītā ar rāmu ūdeni. Te tas pēc patikas varēja braukāt uz priekšu vai atpakaļ un, dažus simts metrus dziļāk noniris, izkļūt pa sablīvētā ledus slāņa apakšu.
  Lai gan griestu lampas bij izdzisušas, salons tomēr mirdzēja spilgtā gaismā. Tas bij ledus sienas spēcīgais atspulgs kuģa prožektora staros. Es nevaru attēlot elektriskās gaismas īpatnējo zaigojumu ikvienā dīvaini veidotajā milzīgajā ledus bluķī, katrā atsevišķā plāksnē un izlokā atkarībā no ledus kristalu strukturas. Tā bij it kā neizsmeļama dārgakmeņu raktuve, kur safiru zilais mirdzums rotaļīgi krustojās ar smaragda zaļo nospulgu. Šur un tur opalu maigās nokrāsas starp dzirkstošiem, acīs dzeļošiem dimantu zvirgzdiem. Prožektora uguns likās desmitkārt pastiprināta un laistījās cauri izdobtajiem staru metēju stikliem.
  — Cik tas ir skaisti! Cik tas ir skaisti! — Konsels iesaucās.
  — Jā! — es atbildēju. — Tā ir brīnišķa aina. Vai nav taisnība, Ned?
  — Velns lai parauj, taisnība gan! — Neds Lends attrauca. — Es kļūstu traks tāpēc, ka man tas jāatzīst. Nekad nekas tamlīdzīgs nav pasaulē redzēts. Bet šis jaukais skats mums var maksāt dārgi. Vaļsirdīgi runājot, man liekas, ka mēs še skatām to, ko dievs noslēpis cilvēku acīm.
  
  274
  
  Nedam bij taisnība. Šīs ainas bij pārāk krāšņas. Pēkšņi Konsela kliedziens piespieda mani pagriezties.
  — Kas tev? — es prasīju.
  — Lai profesora kungs aizver acis! Lai profesora kungs neskatās!
  To teikdams, viņš ar plaukstu aizslēpa savas acis.
  — Kas tev noticis, mīļais?
  — Esmu apstulbināts, nekā vairs neredzu.
  Mani skatieni neviļus vērsās logā, bet arī es nevarēju paciest spilgto gaismu, kas plūda pa to.
  Es sapratu, kas noticis. «Nautils» bij sācis braukt visātrākā gaitā. Ledus sienu rāmais spīdums pārvērties liesmainās svītrās. Miljoni dimanta mirgu saplūdušas vienā zaigā. Spēcīgās skrūves dzīts, «Nautils» skrēja kā caur zibeņotu tīklu.
  Salona logu aizvirtņi atkal noslēdzās. Mēs aizklājām acis ar plaukstām, taču gar acīm uzliesmoja mirdzoši, koncentriski apļi, it kā kad saule pārāk asi būtu iežilbinājusi redzokļus. Pagāja krietns brīdis, iekams mūsu redze atkal noskaidrojās.
  Beidzot mūsu rokas noslīga lejup.
  — Tiešām! — Konsels iesaucās. — Tam es nekad nebūtu ticējis.
  — Es vēl tagad tam neticu, — kanadietis nomurmināja.
  — Ja mēs atkal kādreiz atgriezīsimies uz sauszemes, — Konsels teica, — šo krāšņo dabas brīnumu pārsātināti, cik niecīgi mums liksies visi kontinenti un cik nožēlojami cilvēku roku radītie darbi! Nē! Patiešām, apdzīvotā zeme vairs nav mūsu vērta!
  Tādi vārdi rāmā flama mutē liecina par mūsu ārkārtīgo sajūsmu. Bet kanadietis arī te ielēja auksta ūdens šalti.
  — Apdzīvotā zeme, — viņš teica, galvu pašūpodams, — palieciet vien mierā, Konsel, turp mēs vairs nekad neatgriezīsimies!
  Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkal samanījām triecienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tā durklis pāršķēlis kādu ledus kluci. Acīm redzot stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nemo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļots. Bet pretēji manam ieskatam «Nautils» sāka virzīties atpakaļ.
  — Liekas, ka mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.
  — Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.
  
  275
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment