August 28th, 2009

• 280., 281., 282. lappuse
• 8/28/09 07:36 am
• Pirkstu spiedpogdēļošanas mērījumi liecina, ka sanāk šādi: 30 minūtes, 7460 baiti.
  
  * * *
  
  viņu enerģiju tagadējā smagajā glābšanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nemo pastāstīju savus novērojumus.
  — Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vienīgā izredze izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalšanas process. Aizsteigties tam priekšā, tas viss.
  Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem izteicieniem.
  Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uzturēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosferu un izvairīties no iekštelpu samaitātā gaisa.
  Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgriezies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļskābes piesātinātajā telpā. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā nebij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā, ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvinošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu? Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kalija sāli un likt tiem nemitīgi darboties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.
  Tajā vakarā kapteinim Nemo bij jāatver daži rezervuaru krājumi un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšienē. Bez tā mēs nebūtu uzmodušies no miega.
  Otrā rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu malas un apakšējā kārta acīm redzami palika arvien biezākas. Nepārprotami redzams, ka tās sakļausies, iekams «Nautils» būs paspējis izlauzties. Uz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledū, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūdens un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlīgākie mežoņi? Man bij tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra atplestā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.
  Kapteinis Nemo, darbu vadīdams un arī pats strādādams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un parādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.
  Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpakaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.
  
  280
  
  — Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtīgs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.
  — Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?
  — Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!
  — Nu un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.
  — Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos ledus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis iznīcinātājs?
  — Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» izturība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu; ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.
  — To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam palaisties uz dabas labvēlību, bet vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, bet «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk kā desmit pēdu brīva ūdens. Sasalstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.
  — Cik ilgi vēl rezervuaros mums pietiks gaisa elpošanai? — es vaicāju.
  Kapteinis paskatījās man acīs.
  — Parīt, — viņš teica, — mūsu rezervuari būs tukši!
  Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu atbildi bij ko brīnīties? 22. martā «Nautils» nonira dienvidpola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. Tātad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši no saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpojamais gaiss jātaupa strādniekiem.
  Bet kapteinis Nemo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekustīgs, dziļās pārdomās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja neatlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka viņam pār lūpām:
  — Bet vārošs ūdens ... — viņš nomurmināja.
  — Vārošs ūdens? — es iesaucos.
  — Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperaturu un aizkavē sasalšanas procesu?
  — To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.
  — Pamēģināsim, profesora kungs.
  
  281
  
  Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk, kā septiņus gradus zem nulles. Kapteinis Nemo aizvadīja mani virtuvē, kur atradās destilējamie aparati lietojamā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdens novadu caurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simts gradus karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparatiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.
  Sākās izplūdinājums, un pēc trim stundām termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši gradi zem nulles. Viens grads jau bij iegūts mūsu labā. Vēl pēc divām stundām aukstums bij tikai četri gradi.
  — Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.
  — Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti mēs vairs netiksim. Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt.
  Naktī temperatura bij pacēlusies gradu virs nulles. Augstāk to dabūt ar šādiem izplūdinājumiem nebij iespējams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu gradu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka iesalšanas briesmas mums vairs nedraud.
  Nākošā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpaveic. Tātad darba četrdesmit astoņām stundām. «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot vairs nebij iespējams. Tāpēc šodien mūsu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.
  Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trijiem pēcpusdienā bailes pieauga visaugstākā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģījās. Plaušas ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas arvien samazinājās. Man uzmācās it kā garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un apziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:
  — Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!
  Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.
  Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vais nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandras un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij
  
  282
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment