August 19th, 2009

• 263. lappuse
• 8/19/09 08:39 am
• Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2679 baiti.
  
  * * *
  
  krasta un apstājās sēklī. Es atturēju Konselu, kad viņš patlaban grasījās lēkt malā.
  — Kapteiņa kungs, — es teicu, — jums piekrīt gods pirmajam spert kāju uz šīs zemes.
  — Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Un, ja es nevilcinos izkāpt uz pola zemes, tad tikai tāpēc, ka neviena cilvēka kāju pēdas te nav atrodamas.
  To teicis, viņš viegli nolēca smilkšainajā krastā. Sirds viņam pukstēja stiprā uztraukumā. Viņš uzkāpa kādā stāvā klintī virs neliela uzkalna un tur sakrustotām rokām, nekustēdamies, ar liesmainu skatienu likās paņemam savā varā šo dienvidpola zemi. Nostāvējis šādā ekstazē minūtes piecas, viņš atgriezās pie mums.
  — Vai nevēlaties izkāpt, profesora kungs? — viņš man uzsauca.
  Mēs ar Konselu izkāpām malā, pametuši abus matrožus turpat laivā.
  Zeme visā plašajā apgabalā te bij iesarkana tufa, itin kā sadauzītu ķieģeļu drumslām nobērta. Visgarām to pārklāja lavas izvirdums, izdedžu un pumeka drumslas. Acīm redzams saliņa bij radusies vulkaniskā kārtā. Vietvietām vēl cēlās gaisā dūmu strūklas ar sēra smaku, kas liecināja, ka zemes iekšienes uguns vēl darbojas spēcīgi. Tomēr, pakāpies augstā kraujā, vairāk jūdžu plašā apkārtnē es neredzēju neviena vulkana. Ir zināms, ka šajā antarktiskajā apvidū Džemss Ross atradis starp sešdesmit septīto meridianu un 77° 32′ platuma divus darbojošos kraterus — Erebusu un Teroru.
  Šīs tuksnešainās zemes veģetacija man likās visai nabadzīga. Uz melnajām klintīm es saskatīju dažus ķērpjus, usnea melanoxantha ģints. Bez tam tur bij vēl kādi mikroskopiski augi, visprimitivākās, šūnveidīgās diatomejas krama vāku spraugā, garas, gaiš- un tumšsarkanas, ūdens izskalotas fukusas ar maziem peldpūslīšiem. Tā arī bij visa šejienes nabadzīgā augu valsts.
  Viss krasts bij pārklāts dažādiem moluskiem, sīkiem gliemezīšiem — gan sirdsveida, gan gareniem, plēvainiem, starp citu, clio ar iegarenu taustekļiem klātu ķermeni un divām ieapaļām lāpstiņām galvas vietā. Miljoniem te bij arī ziemeļu clio, trīs centimetri gari, kurus vaļi norij neskaitāmā daudzumā ar katru mutes paķērienu. Šie pievilcīgie spārnkāji, īsti jūras tauriņi, ņirbēja brīvajā ūdenī gar pašu krastmalu. No pārējiem zoofitiem uz šejienes jūras dibena izcilām bij redzami kokveidīgi koraļi, kuri, pēc Džemsa Rosa apgalvojuma, antarktiskajās jūrās atrodami pat tūkstoš metru lielā dziļumā; tad sīkās alcionas, šajā klimatā sastopamie jūras zirdziņi un jūras zvaigznītes pārklāja smilkti.
  
  263
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment