August 20th, 2009

• 264. lappuse
• 8/20/09 07:55 am
• Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2726 baiti.
  
  * * *
  
  Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēkdami, šurp turp laidelējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pingvini, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žiglajiem bonitiem, bet smagi un pavisam neveikli uz sauszemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēdamies un klaigāja ķērkstošām balsīm.
  Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas baložu lielumā, īsiem konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iznāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu vēdas sasniedz četru metru apmēru — šos putnus pareizi dēvē par jūras vanagiem; milzīgie vētras putni līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, kuriem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējas pīles ar baltraibām mugurām un, beidzot, daždažādu pasugu vētras putni, balsnēji ar brūni apmargotiem spārniem un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.
  — Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fereru salu apdzīvotājiem vajadzīga tikai dakts, lai tos aizdedzinātu.
  — Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tām būtu pierīkojusi arī dakti.
  Pusjūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvinu ligzdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nemo lika samedīt vairāk simtu šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu brēcieni skan kā ēzeļa zviegšana. Šie putni ir zoss lielumā ar šifera krāsas rumpi, baltu vēderu un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt viņi nemaz nemēģina.
  Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl nebij uzlēkusi. Protams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?
  Es atradu kapteini Nemo, pret klinti atspiedušos, vērojam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcīgais un drošais cilvēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.
  Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.
  — Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, putenim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».
  Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar interesi aplūkoju
  
  264
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment