August 18th, 2009

• 261., 262. lappuse
• 8/18/09 08:48 am
• Drukāšanas statistika: 22 minūtes, 4986 baiti.
  
  * * *
  
  triskā laga rādīja, ka «Nautila» ātrums pamazinājies. Redzams, tas lēnām cēlās augšup, pamazām iztukšodams savus rezervuarus.
  Sirds man pukstēja strauji. Vai mēs izcelsimies jūras virspusē ieelpot svaigu polargaisu?
  Nē! Spējš trieciens man lika saprast, ka esam atdūrušies pret ledus slāņu biezo nogrimušo daļu. Patiešām mēs, jūrnieku valodā runājot, bijām atdūrušies pret «dibenu», tikai vārda otrādā nozīmē un pie tam trīs tūkstoši pēdas lielā dziļumā. Tātad virs mums bij četri tūkstoši pēdu biezs ledus, no kura tūkstoš pēdu tas pacēlās virs līmeņa. Tātad ledus še bij vēl biezāks nekā tur, kur mēs ienirām. Tas nebij nekāds iepriecinošs atklājums.
  Tajā dienā «Nautils» vēl vairāk reižu mēģināja pacelties, bet ikreiz atdūrās pret ledus sienām, kuras aizšķēršļoja eju augšup. Pret tām viņš dažkārt atsitās pat deviņi simti metru dziļumā, no kā varēja spriest, ka ledus biezums ir tūkstoš divi simti metru, no kuriem trīs simti metru paceļas virs ūdens līmeņa. Tātad še ledus jau bij divreiz biezāks nekā tur, kur «Nautils» ienira zem ūdens.
  Es rūpīgi atzīmēju katras vietas dziļumu un tādā kārtā ieguvu visu šo zemūdens slāņu pārskatāmu izloka līniju.
  Vakarā nekāda pārmaiņa nebij manāma mūsu apkārtnē. Tāds pats ledus četri un pieci simti metru dziļumā. Manāms gan, ka tas paliek plānāks, bet kas zina, cik biezs tomēr vēl bij slānis starp mums un okeana virspusi!
  Pulkstens bij astoņi. Jau pirms četrām stundām pēc ikdienas paraduma vajadzēja «Nautila» gaisa krājumus atjaunot. Tomēr es vēl nejutu skābekļa trūkumu, lai gan kapteinis Nemo nemaz nebij izlietojis savus papildu krājumus no rezervuariem.
  Bet miegs tajā naktī bij grūts. Pārmaiņus mani māca cerības un bailes. Vairāk reižu es atmodos. «Nautils» savā gaitā taustījās joprojām tālāk. Ap trijiem rītā es novēroju, ka ledus slānis iesniedzās vairs tikai piecdesmit metru dziļi. Simt piecdesmit pēdas mūs vēl šķīra no ūdens virspuses. Ledus sablīvējums pamazām atkal izvērsās ledus laukā. Kalnu vietā nāca klajums.
  Es vairs nenovērsu acis no manometra. Mēs nemitīgi cēlāmies augšup pa diagonali, ieslīpi garām elektriskā gaismā zibošam mirdzošam ūdens līmenim. Ledus sastrēgums no augšas un tāpat no apakšas nolaideni kļuva plānāks. Ar katru jūdzi plānāks un plānāks.
  Beidzot, neaizmirstamajā 19. martā ap sešiem no rīta durvis atvērās un kapteinis Nemo parādījās tajās.
  — Mēs esam brīvā jūrā! — viņš teica.
  
  261
  
  XIV
  DIENVIDPOLS
  
  Es tūliņ steidzos uz klāja.
  Jā! Klaja jūra. Tikai šur un tur daži ledus gabali un peldoši kalni; tālumā plašs jūras klajs; gaisā milzums putnu, ūdenī neskaitāmas zivis visādās krāsās, sākot no spilgti zilas līdz olivzaļai. Simtgradīgais termometrs rādīja trīs gradus virs nulles. Te jau bij it kā pavasaris, salīdzinot ar to, kas palika aiz milzīgajām ledus masām, kuras vēl rēgojās pret apvārsni ziemeļu pusē.
  — Vai mēs esam pie pola? — es drebošu sirdi vaicāju kapteinim.
  — Es nezinu, — viņš atbildēja. — Pusdienas laikā pārliecināsimies, tad redzēsim.
  — Bet vai saule šodien vispār būs redzama? — es jautāju, vērodams pelēko debesi.
  — Man pietiks, ja tā tikai uz acumirkli parādīsies, — kapteinis atbildēja.
  Apmēram desmit verstis no «Nautila» dienvidu pusē bij redzama kāda vientuļa, divi simti metru augsta saliņa. Mēs braucām tieši uz to, lai gan lēnām, jo šī jūra likās zemūdens klintīm pilna.
  Pēc kādas stundas mēs jau bijām pie šīs saliņas. Divās stundās bijām apbraukuši tai apkārt. Krasta līnija tai varēja būt četras vai piecas jūdzes. Šaurs līcis to šķīra no kāda krietni liela sauszemes gabala, varbūt pat no kontinenta, kura lielums mums nemaz nebij apredzams. Šī zeme likās apstiprinām Mori hipotezi. Šis amerikaņu inženieris savā laikā jau bij aprādījis, ka starp dienvidpolu un sešdesmito platuma gradu jūra pārklāta peldošiem milzīgiem ledus blāķiem, kādi nekad nav sastopami Atlantijas okeana ziemeļos. Tāpēc viņš secināja, ka dienvidpola loka iekšpusē ir plaši sauszemes apvidi, jo ledus kalni nekad nerodas klajā jūrā, bet tikai pie zemju krastiem.
  Pēc šiem aprēķiniem, ledus sablīvējums ap dienvidpolu izliecās četri tūkstoši jūdžu garā lokā.
  Baidīdamies uzskriet sēklī, «Nautils» apstājās trīs kabeļtauvu attālumā no krasta, pār kuru pacēlās neredzēti krāšņi robotas klinšu kraujas. Laiva tika nolaista jūrā. Kapteinis, divi matroži ar instrumentiem, es un Konsels iekāpām laivā. Pulkstens bij divi pēc pusnakts. Nedu Lendu es nebiju redzējis. Kanadietis droši vien nevēlējās atzīties, ka maldījies, neticēdams dienvidpola atrašanai. Ar nedaudziem airu vēzieniem laiva jau bij pie
  
  262
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• Meža melleņu cenas Rīgas Centrāltirgū
• 8/18/09 02:57 pm
• Vispārzināms, ka meža mellenes ir visgaršīgākās ogas pasaulē. Jāpiezīmē, ka iesācēji tirgū dažreiz nespēj atšķirt tā saucamās «audzētās» mellenes no īstajām meža mellenēm. Meža mellenēm ir tumši sarkanas krāsas viducis, un, tās ēdot, mēle un zobi iegūst raksturīgo zili violeto krāsu. «Audzētajām» mellenēm viducis ir balts, nekrāsojošs, un to garša ir tikai salda, bez īpašo garšu piedodoša skābumiņa; vārdu sakot, «audzētās» mellenes ir nīkulīgs zaudētāju variants un to cenas te netiks pieminētas.
  
  Lai arī meža melleņu sezona tuvojas noslēgumam, tomēr tās Rīgas Centrāltirgū vēl brīvi iegādājamas.
  
  Vidēji labas kvalitātes mellenes maksā Ls 1,30 par litru; lieliskas, svaigas, lielas ogas ir iespējams iegādāties par Ls 1,50 litrā.
  
  Ir nopērkamas arī lētākas, ne tik kvalitatīvas, taču visnotaļ garšīgas, kaut ne ilgi uzglabājamas meža mellenes, par kurām jāmaksā tikai Ls 1,20 litrā.
  Tags: Rīga, cenas, centrāltirgus, mellenes, meža mellenes
• 3 commentsLeave a comment