purvainais
purvainais
purvainais - February 10th, 2009
February 10th, 2009
- Культ — УРА!
- 2/10/09 10:44 am
- Мельком взглянул на культура.лв, интересно, и лого у них прикольный.
-
0 commentsLeave a comment
- 118., 119. lappuse
- 2/10/09 08:47 pm
- Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 666 vārdi, 5056 simboli.
Manuprāt, grāmatas 118. lappuses 8. rindkopā ir pieļauta drukas kļūda: «Vanikiro» vietā bija jābūt «Vanikoro».
* * *
kur nosauca par «Meklētāju», un 1827. gada 23. janvarī franču pārstāvja pavadībā viņš devās ceļā.
Pēc vairākām pieturām Klusā okeanā «Meklētājs» 1827. gada 7. jūlijā izmeta enkuru pretim Vanikoro, tajā pašā Vanu ostā, kur patlaban bij iebraucis «Nautils».
Diljons tur atrada daudzas sadragātu kuģu paliekas — dzelzs instrumentus, enkurus, salauztas trises, akmeņmetēju mortiru, astopadsmit mārciņu smagu lielgabala lodi, astronomisku instrumentu drazas, kuģa augšdaļas gabalus un bronzas zvanu ar uzrakstu «Mani izlēja Bazens» un apt. 1785. gada Brestas fabrikas zīmi. Nu vairs nebij nekādu šabu.
Ievācot sīkākas izziņas, Diljons palika katastrofas vietā līdz oktobrim. Pēc tam viņš atstāja Vanikoro, aizbrauca uz Jaunzelandi un 1828. gada 7. aprilī izmeta enkuru Kalkutā. Pēc atgriešanās Francijā viņu laipni pieņēma Kārlis X.
Tai pašā laikā Dimons Dirvils, nekā nezinādams par Diljona meklējumiem, brauca pavisam uz otru pusi meklēt katastrofas vietu. Pēc kāda vaļu mednieka nostāstiem, Luiziadas un Jaunkaledonijas mežoņiem esot Sv. Ludviķa krusts un medaļas.
Un tā «Astrolabijas» kapteinis Dimons Dirvils izmeta enkuru pie Hober-Taunas divus mēnešus pēc tam, kad Diljons bij aizbraucis no Vanikoro. Te viņš dabūja zināt par Diljona atradumiem un arī par to, ka kāds Džems Hobss, «Uniona» kapteiņa palīgs no Kalkutas, izkāpis vienā no šejienes salām, kas atrodas uz 8° 18′ dienvidu platuma un 156° 30′ austrumu garuma, redzējis iedzimto rokās dzelzs stieņus un sarkanas dēbes gabalus, ar ko iedzimtie greznojušies.
Dimons Dirvils, atrazdamies neziņā un neuzticēdamies visai apšaubāmiem avīžu rakstiem, nolēma braukt pa Diljona pēdām.
1828. gada 10. februarī «Astrolabija» apstājās pie Tikopijas, uzņēma tur par vadoni un tulku salā nometušos dezertieri un devās uz Vanikiro, 12. februarī nokļuva tur, 14. apbrauca tās rifus un tikai 20., visus šķēršļus pārvarējusi, izmeta enkuru Vanu ostā.
23. februarī vairāki «Astrolabijas» virsnieki apstaigāja salu un pārnesa dažas nenozīmīgas kuģa drazas. Iedzimtie, lietodami noliegšanas un izlocīšanās sistemu, liedzās viņiem parādīt katastrofas vietu. No viņu aizdomīgās izturēšanās bij noprotams, ka tie apgājušies slikti ar avarējušā kuģa ļaudīm un tagad domāja, ka Dimons Dirvils ieradies atriebties par Laperuzu un tā nelaimīgajiem pavadoņiem.
118
Dāvanas dabūjuši un pārliecinājušies, ka nedraud nekāda izrēķināšanās, viņi 26. februarī aizvadīja kapteiņa palīgu Žakino bojā ejas vietā.
Triju četru jūras asu dziļumā tur starp Paku un Vanu rifiem gulēja enkuri, lielgabali, kaļķu nosēšņu pārklāti dzelzs un svina stieņi. «Astrolabijas» laiviņa un vaļu medībām domātā laiva nobrauca tajā vietā un ar lielām pūlēm izvilka astoņi simti mārciņas smagu enkuru, astoņas mārciņas smagu vienlaida lielgabalu, svina stieni un divus vara akmeņmetējus.
Iztaujādams iedzimtos, Dimons Dirvils uzzināja, ka pēc abu kuģu bojā ejas salas apkaimes rifos Laperuzs uzbūvējis no avarējušo kuģu drazām mazāku kuģi, devies ar to tālākā ceļā un atkal avarējis. Bet, kur īsti, to viņam neviens nevarēja pateikt. Tad «Astrolabijas» kapteinis kādā mangiferu birzē lika uzcelt pieminekli slavenajam jūras braucējam un viņa biedriem — vienkāršu četrstūru piramidi uz koraļu pamata. Tur nebija nekādu metala apkalu, kas varētu iekairināt iedzimtos.
Dimons Dirvils gribēja tūliņ doties tālāk, bet lielākā daļa viņa kurģa ļaužu bij saslimuši ar šajos apvidos tik ierasto drudzi, un arī viņš pats jutās grūti slims. Tikai 17. martā bij iespējams aizbraukt.
Bet Francijas valdība, baidīdamās, ka Dimonam Dirvilam nebūs zināmi Diljona atradumi, pa to laiku bij izsūtījusi uz Vanikoro korveti «Bajonete» Legorana de Tromelina vadībā, kurš patlaban atradās Amerikas rietumu piekrastē. Divus mēnešus pēc «Astrolabijas» aizbraukšanas «Bajonete» piestāja pie Vanikoro, neatrada tur vairs nekādu zīmju no iepriekšējiem kuģiem, tomēr konstatēja, ka piemineklis palicis neskarts.
To visu es pastāstīju kapteinim Nemo.
— Tātad vēl nemaz nav zināms, kur nogrimis trešais — pie Vanikoro salas būvētais kuģis? — viņš vaicāja.
— Nē, nav zināms.
Kapteinis Nemo neatbildēja nekā, tikai deva man zīmi sekot viņam lielajā salonā. «Nautils» atkal bij ieniris dažus metrus zem ūdens līmeņa, un sienu lūkas atvērās.
Es steidzos pie loga un tur koraļu spraugās ieraudzīju neskaitāmus sifonoforu, alcionariju, korofilgu, glifizidonu, pomferidu, diakopu un holocentru barus virpuļojam kopā ar dažādām zivju sugām, un zem visas šās drūzmas es redzēju dzelzs drazu paliekas, enkurus, lielgabalus, lodes, ceļamās ķēdes, vienu priekšvadni; visi šie priekšmeti bij apauguši ar zoofitiem.
Kamēr es aplūkoju visas šīs bēdīgās paliekas, kapteinis Nemo nopietni sacīja:
119
-
0 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
blackhalt zobojas par manu jautājumu. Platais smaidiņš.