February 9th, 2009

• 116., 117. lappuse
• 2/9/09 07:27 pm
• Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 638 vārdi, 4755 simboli.
  
  Manuprāt, minētais 1871. gads ir kļūda, loģiskāks būtu bijis 1781. gads.
  
  * * *
  
  atklāja 1606. gadā, Bugenvils izpētīja 1768. gadā un Kuks 1773. gadā nosauca tagadējā vārdā. Šajā grupā galvenokārt skaitāmas deviņas lielas salas, kuras stiepjas simts divdesmit ljē garā virknē no ziemeļ-ziemeļ-rietumiem uz dienvid-dienvid-austrumiem starp 15° un 2° dienvidu platumu un 164°—168° garumu. Mēs nobraucām tuvu gar Oru salu, kura man iztālēm šķita pēc zaļu koku pudura ar ļoti augstu kalnu škautni. Tajā dienā bij ziemassvētki, un man likās, ka Neds Lends stipri skumst pēc protestantu iecienītām svinībām savas dzimtas vidū.
  Kapteini Nemo es jau astoņas dienas nebiju redzējis, bet tad 27. decembra rītā viņš piepeši ienāca lielajā salonā tā, it kā būtu šķīries pirms piecām minutēm.
  Es patlaban nopūlējos kartē sazīmēt «Nautila» ceļa virzienu. Kapteinis pienāca klāt, piedūra pirkstu kādam punktam kartē un pateica tikai vienu vārdu:
  — Vanikoro.
  Tā bij tā mazo saliņu grupa, pie kuras aizgāja bojā Laperuza kuģi. Es strauji piecēlos kājās.
  — Vai «Nautils» dodas uz Vanikoro? — es vaicāju.
  — Jā gan, profesora kungs, — kapteinis atbildēja.
  — Un man būs izdevība aplūkot tās slavenās salas, kur nogrima «Busola» un «Astrolabija»?
  — Ja jūs to vēlaties, profesora kungs.
  — Kad mēs būsim pie Vanikoro?
  — Mēs jau esam klāt, profesora kungs.
  Sekodams kapteinim Nemo, es izgāju uz klāja un kārām acīm aplūkoju visu apvārsni.
  Ziemeļaustrumos pacēlās divas vulkaniskas, nevienāda lieluma salas, četrdesmit jūdžu plata koraļu rifu gredzena ieslēgtas. Mēs patlaban bijām pie Vanikoro salas, kuru Dimons Dirvils savā laikā nosauca par «Meklētāja» salu, tieši pretī mazajai Vanu ostai starp 16°4′dienvidu platumu un 164° 32′ garumu. Sala likās apaugusi ar zāli no liedaga līdz iekšienes augstienēm, kur Kapogo virsotne pacēlās četri simti sešdesmit sešu tuazu¹ augstumā.
  «Nautils» pa šauru spraugu izbrauca cauri ārējai klinšu joslai un tad iekļuva paisuma uzplūdinātā līcī, kur jūras dziļums bij trīsdesmit vai četrdesmit jūras asis. Zaļojošu tropu augu ēnā es pamanīju kādu duci mežoņu,
  —————————
  ¹ Tuazs — franču mērs — apm. 1,5 metri. Red.
  
  116
  
  kuri likās ārkārtīgi pārsteigti par mūsu negaidīto ierašanos. Viņi droši vien šo gareno, melno ķermeni uzskatīja par kādu briesmīgu vali, pret kuru jāaizsargājas.
  Bet tai pašā brīdī kapteinis Nemo apvaicājās, ko es zinot par Laperuza kuģu bojā eju.
  — To pašu, ko zina visi, — es atbildēju.
  — Bet varbūt jūs varat man pastāstīt, ko tad visi zina? — viņš jautāja mazliet ironiski.
  — Labprāt.
  Es viņam izstāstīju visu, kas man bij zināms no Dimona Dirvila pēdējiem darbiem, kuru saturu lūkošu īsumā attēlot.
  Laperuzu un viņa palīgu Delanglu Ludviķis XIV 1785. gadā aizsūtīja pasaules ceļojumā. Viņi izbrauca ar korvetēm «Busola» un «Astrolabija» un neatgriezās vairs.
  1871. gadā franču valdība, norūpējusies par šo abu korvetu likteni, sarīkoja divus lielus kuģus «Meklētāju» un «Cerību». Tie izbrauca no Brestas 28. septembrī Bruni Dantrkasto vadībā. Divus mēnešus vēlāk pēc Bovena — «Albermala» kapteiņa ziņojuma kuģa paliekas bij manītas Jaungeorgijas krastu tuvumā. Bet Dantrkasto, nekā nezinādams par šīm, taisnību sakot, stipri apšaubāmajām ziņām, devās tieši uz Admiralitates salām, kuras kapteinis Honters bij norādījis kā Laperuza bojā ejas vietu.
  Viņa meklējumi bij gluži veltīgi. «Meklētājs» un «Cerība», nemaz neapstādamies, nobrauca garām Vanikoro. Viss šis brauciens bij ļoti nelaimīgs, jo kapteinis Dantrkasto, divi viņa palīgi un daudzi matroži te dabūja galu.
  Kapteinis Diljons, piedzīvojis jūrnieks, labs Klusā okeana pazinējs, pirmais sazīmēja nogrimušo kuģu vietu. 1824. gada 15. maijā viņa kuģis «Svētais Patriks» nobrauca garām Tikopijai, vienai no Jaunhebridu salām. Tur, laiviņā piebraucis, kāds iedzimtais viņam pārdeva sudraba zobena rokturi, kurā bij samanāmi iegravēti burti. Šis iedzimtais vēl apgalvoja, ka pirms sešiem gadiem, aizbraucis Vanikoro, viņš tur redzējis divus eiropiešus, kuri izglābušies no salas zemūdens rifu sadragātā kuģa.
  Diljons tad noskārta, ka tie paši bij Laperuza kuģi, kuru pazušana savā laikā uztrauca visu pasauli. Viņš gribēja piebraukt Vanikoro, kur, pēc mežoņa nostāstiem, esot atrodamas kuģu paliekas, bet vētras un jūras straumes to aizkavēja.
  Diljons atgriezās Kalkutā. Tur viņš ar savu atradumu ieinteresēja Azijas Sabiedrību un Austrumindijas Kompaniju. Viņa rīcībā nodeva kuģi,
  
  117
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• purvainais cīnās pret distrakciju baru, ar milzīgu drosmi un cēlu garu
• 2/9/09 07:43 pm
• Vai distrakciju ir iespējams izmērīt, saprast, iegaumēt un iznīcināt?
  
  !"№%:,:///????/7.()-_+=7.,.,,Ж?5::
  
  * лежит рядом и мурлыкает. Хорошо ему. А мне немного хочется спать, и скоро на работу. * только что меня укусил, а теперь свернулся калачиком и спит! Вот какой он добрый.
  
  Kas ir agra rīta nosēpumainais šarms? Vai austošā saule, vai arī miglas vāli, kuros peld siena gubu vaļi. Liels un nesaliecies būs mans augums, kurā planētas lielākie, advancētākie pušmucāni ir ieviesuši savas korekcijas. Pastāv tāda iespēja, ka man būs jāizvēlas, ko es gribu darīt, vai attīstīt sevi vai savu distrekciju, un dīvainākais ir tas, ka es nezinu, kam man tas viss vajadzīgs. * * minēja, ka grib celt guļbaļķu pirtiņu netālu no upes, nu ļoti interesanti. Visiem patīk guļbaļķi, tik kas viņus ēdīs. Jo ēst guļbaļķus nemāk neviens, tas nav tam paredzēts patiesībā («tas» ir domāts kuņģis). Vai jau daudzi cilvēki ir izdomājuši, kas un kā? Man domāt, ka nē. Jo pokemoni manā bijušajā klasē liecina par to, ka skolai gaiši logi un lielas izredzes vis kaut ko nopludināt.
  
  Ну ё-моё! Как я не догадался сразу? ОК. Я, будучи писателем, не являюсь читателем; хотя, фактически, всё как раз наоборот. Я медленно пишу, и это меня реально бесит почему-то.
• 0 commentsLeave a comment