purvainais
purvainais
- 56., 57. lappuse
- 6/12/09 10:52 am
- Drukāju no pulksten 10.15 līdz pulksten 10.39, tātad 24 minūtes; teksts sastāv no 5245 simboliem (skaitīšanas metode ir atsevišķs temats, kas te netiek apskatīts). Fonā klausījos sekojošas kompozīcijas no milzīgi plašās audiovideogrammu vietnes TuCaurule:
Uzskatu, ka šā vingrinājuma mērķis — gūt garīgu, emocionālu un fizisku baudījumu — ir sasniegts.
* * *
cināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjeru Aronaksa kungu, Parizes muzeja dabas zinātņu vēstures profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanadieti Nedu Lendu, Amerikas Savienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» harpunistu.
Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa teikumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Bet tomēr es viņā nejutu tautieti.
Viņš atsāka atkal:
— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu nostāstu patiesību, es tomēr gribēju visu rūtpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturēties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopā ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pasaules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi...
— Pašiem negribot, — es iebildu.
— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fregates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums ar savu harpunu?
Šajos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde:
— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visus prātus abās pasaules daļās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmam hipotezēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs līdz vistālākām Klusā okeana nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.
Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:
— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jūsu minēto nezvēru?
Šis jautājums mani apmulsināja, jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts nebūtu vilcinājies šaut arī uz zemūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iznīcināt tāpat kā bīstamo narvali.
56
— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.
Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?
— Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienākuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?
— Tās varētu gan būt mežoņa tiesībās, — es atbildēju, — bet nevis kulturas cilvēka.
— Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kulturas cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.
Tas bij teikts pietiekoši skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es nojaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pārdzīvojumi. Viņš ne tikvien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību visplašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbrukumi piedzīvoja pilnīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu atturēties pretī viņa zemūdenes triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirdsapziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja, it kā sevī aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu, tā kā Edips savā laikā bij vērojis Sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka:
— Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie secinājuma, ka manas intereses tomēr savienojamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cilvēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs novietojis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu noteikumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.
— Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis noteikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.
— Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka neparedzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajitē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos.
57
-
0 commentsLeave a comment