- 50. lappuse
- 5/28/09 10:43 am
- nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cietumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij novācis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?
Tāda izredze mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka smadzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs acīm redzami bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.
Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpās.
Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar siltuma palīdzību piegādādams skābekli no chlorskābā kalija un iznīcinādams ogļskābi ar kodīgo kaliju? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar cietzemi, lai no turienes iegūtu šai operacijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuaros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja saviem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pacelties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet mani likās nepieciešams to bez vilcināšsanās laist darbā.
Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu to pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl bij palicis šajā kajitē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, sāļainiem iztavaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tajā pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzami pacēlās okeana virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilacijas veids.
Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glābeju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajites gaisu.
Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz
50 - 3 commentsLeave a comment
- 5/29/09 09:58 am
-
zibsnis
šī bija viena no pirmajām 'lielajām' grāmatām,ko izlasīju. kopš tāsreizes 13-14 gadiem tā arī neesmu veiksmīgi apņēmusies izlasīt vēlreiz.
- Reply
- 5/29/09 11:06 am
-
purvainais
Kādas bija pārējās pirmās lielās grāmatas?
- Reply