No rīta uz brīdi bija pat labi. Skatījos uz tiem uzdevumiem, un jutu neizskaidrojamu, spēku sevī, jo es to zinu. Bet pārējās meitenes - viņas nebija tikušas tik tālu, cik es.

Laikam viss gads būs viena vienīga mācīšanās. Līdz kādam aprīlim, un tad jau klāt eksāmeni. Un tad - universitātes un līdzīgas herņas. Tomēr pēdējie gadi kopā ar tevi ir bijuši neiedomājami rēcīgi. Paldies. Es arī nezinu, ko bez tevis darīšu. Kā tas būs, sēdēt kopā ar svešu cilvēku un zubrīt citas, augstākas gudrības.

Dienas beigas, kā parasti, kardināli atšķiras no dienas sākuma. Jau atkal sapratu, ka man nepatīk viņas runāšana. Es laikam esmu klusākas, bet valdonīgākas dabas.
Ho, ho, ho un 99 pudeles ruma.

Beigās pat sajutu pret sevi tādu kā žēlumu. Nez, varbūt man ir kādas no sociofobijas pazīmēm. Visi iet un gorās uz tās skatuves. Nu labi, dejo. Bet man negribas būt tajā iekšā. Mani, nez kādēļ, tas neaizrauj. Un es stāvu viena pati malā. Jau atkal.

Virtuvē vārot makaronus, sāku aizdomāties pa cilvēku.
Piemēram, situācija. Cilvēkam nepatīk, kāds viņš ir, un nolemj mainīt savus uzskatus un uzvedību.
Pēkšņi tas īgņa, kas visu laiku stāvēja malā un neko nedarīja, tikai skatījās, tagad ir visos pasākumos, ar visiem draugos, visu laiku smejas, pat ja īsti nav par ko. Līdz beidzot viņam apnīk tēlot visu draugu draugu, un viņš atkal kļūst par malā stāvošo īgņu.

Un tad es tā aizdomājos. A priekš kam man tas viss? es esmu tas cilvēks, kas var dzīvot bez citiem. Jā, sākumā ir grūti, bet cilvēks pierod pie visa.

Nepaveiksies mīlestībā, varbūt vismaz kļūšu par karjeristi.

a da nahuj man tas viss?

Pieteicu frizieri. Cerēsim, ka būs labi. Īpaši daudz neļaušu griezt. Nav jau arī nekā daudz.

Varbūt es tev ļaušu un parādīšu sevi. Bet tikai varbūt. Manā skatījumā, ja tev ir skaisti mati, tu izskaties kaut nez cik skaistāks. Un acis - tās jau var uzmālēt.

Bet es vēl padomāšu. Cerēsim, ka nepārdomāšu.