Virtuvē vārot makaronus, sāku aizdomāties pa cilvēku.
Piemēram, situācija. Cilvēkam nepatīk, kāds viņš ir, un nolemj mainīt savus uzskatus un uzvedību.
Pēkšņi tas īgņa, kas visu laiku stāvēja malā un neko nedarīja, tikai skatījās, tagad ir visos pasākumos, ar visiem draugos, visu laiku smejas, pat ja īsti nav par ko. Līdz beidzot viņam apnīk tēlot visu draugu draugu, un viņš atkal kļūst par malā stāvošo īgņu.

Un tad es tā aizdomājos. A priekš kam man tas viss? es esmu tas cilvēks, kas var dzīvot bez citiem. Jā, sākumā ir grūti, bet cilvēks pierod pie visa.

Nepaveiksies mīlestībā, varbūt vismaz kļūšu par karjeristi.

a da nahuj man tas viss?