No rīta uz brīdi bija pat labi. Skatījos uz tiem uzdevumiem, un jutu neizskaidrojamu, spēku sevī, jo es to zinu. Bet pārējās meitenes - viņas nebija tikušas tik tālu, cik es.

Laikam viss gads būs viena vienīga mācīšanās. Līdz kādam aprīlim, un tad jau klāt eksāmeni. Un tad - universitātes un līdzīgas herņas. Tomēr pēdējie gadi kopā ar tevi ir bijuši neiedomājami rēcīgi. Paldies. Es arī nezinu, ko bez tevis darīšu. Kā tas būs, sēdēt kopā ar svešu cilvēku un zubrīt citas, augstākas gudrības.

Dienas beigas, kā parasti, kardināli atšķiras no dienas sākuma. Jau atkal sapratu, ka man nepatīk viņas runāšana. Es laikam esmu klusākas, bet valdonīgākas dabas.
Ho, ho, ho un 99 pudeles ruma.

Beigās pat sajutu pret sevi tādu kā žēlumu. Nez, varbūt man ir kādas no sociofobijas pazīmēm. Visi iet un gorās uz tās skatuves. Nu labi, dejo. Bet man negribas būt tajā iekšā. Mani, nez kādēļ, tas neaizrauj. Un es stāvu viena pati malā. Jau atkal.