pireneju pussalā
pussasalis sālsstabs stilba resnumā ar grieztām rievām
kā tomāta sēkliņas
es pret savu celi hraps salauzu mamuta kaulu
tas tik bija pulveris, kas tur izbira, zili brīnumi
pulveris bija mucveidīgs, tas spīdēja saulē un darīja savu lietu, pilnīgi pulverizētu
vienu vienīgu reizi uzsmēķēju cigāru
ar irbuļu lietu zem nojumes slēpos un slēpoju slēptās slēpes
apslēptas izklaides, kad ārā līst nedrīkst
bet es izlīdu vienās zeķēs un dabūju zeķu tanline
tas ir bravūrīgi tā teikt, kopš dinozauru laikiem, bet zeķu tanline mani padara par tēlainu tēlu
tālmešanas meistars es esmu, varu iesviest logā pusaizēstu pudeles trauku
puse mārrutka, divas tējkarotes aso piparu un laima puslode
puse odzes, divas mērkarotes aromātiskās kafijas
trompetes skaņas un talmuda kserokopijas pavairotas, lai attīstītu poras uz pieres un uz pēdām dzīvo devītās adventes māsteri, kuriem ar plāksteri aizlīmēts virtuves logs, tie cīgās cīnās, špricējas un ar elkoņiem cīnās, stampeding editing and proceeding strutas ir tīrākais penicilīna pietātes enkodings vai pat brutāls kamieļu kamiešu kompīdings var arī asklēpisko sonoru palaist pa apvadu, ja viņa ir ieciklēta vai savādāk mitiģēta verbālā trose
valis ar koronu m paku
palaist vali palaistuve vaļa vulva vovulācija
mimikratorisks baleta uzvedums ar balto sejas pūderi un tādiem kā kimono, bet baleta adresācijā
sasiets pauniņā situacionisms suziņkijs viskija pleznu pūd p.ū.d. pārcilvēcisks ūdens dimensions ar akvalangu uz tu arvien atlētiskāks ar katru dienu racionālāks steigšus apēst steiku lielu resnu lāci un lāceņu medu verlibra logos lokos un pelnītos un nepelnītos voiceka skribentos rokturu līmlentēs vaikles laimes pūdētais cukurs stāv lampā uz goda piedzītā plūdoņa penzā un stargeitā nemaz ne vulnerabls stiegrains sienas pulkstenis ar laimes laimu ar ciparu surogātu it kā viens būtu iepūsts, bet pārlieku komplicēts, bet otra pulsācija ir tiešā pretrunā lieliskuma principam, ko apspriežam šodien, par to runājam un to cildinām kā mēli mums patīk pielikt pie zobiem, ja pa šo laiku nav izveidojušās permanentas, bet brīžiem nenoslēpjamas grimases mūsu sejas muskulatorā pašapziņa neļauj aptraipīt savu godu un pašcieņu, tā sliecas mums nodemonstrēt cik vīlušies esam izdalītajā setapā, kuram arī ir savas gradācijas līdz līmenim, kur pat tavi apzināti sasniegumi ir predeterminēti, bet protams vienmēr paliek tā karote ar kuru sevi baro vai ar dieva vai tēva, vai svētā gara roku un tikai padomā uz palodzes gulēdams, vai, iedams mājās, esi paņēmis visu nepieciešamo, lai atgriežoties varētu atkal pagriesties, lai nebūtu tā, ka pašam sev teiktais izrādītos tikai spogulijas algāmijas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
