 | Feb. 2nd, 2025 @ 06:30 pm  |
|---|
|
yes boogie i can sir. siera svētki blakus kodaļā dalīja dzīvās ermonijas ar daivām par skaistu pavasari. tur likstās dienas bija garenas un tām slaidās priedes laidelējās garām, blakus praktiski un harmoniski. dienas bija deviņas, bet to starpā starp kara lidmašīnām laidelējās arī putni, tiem bija sēras garšas, tiem bija ornamentālika. no dienvidiem atlaidās puķu strazdi, tiem bija lielas mēnešreizes, tie dziedāja uz pulgas un tad meta pa ledu ar akmeņiem, tie atsitušies ripoja ar glāzgovas samokatiem, pašrikšiem, tiem dēvētais laukapstrādes rasējums rādījās mēms un kurls, un tie vienmēr atradās garšļaukus uz papīra kodoliem, lai deviņas reizes apstaigātu glāzgovas staciju, jo viņai bija pajoliņi un tie no rētām svīda ārpuspasaulīgus skaņu siluetus, gandrīz kā bļodiņkalna rezignācijas. no priežu avotiem atskanošie solīši brēktin brēca uz brēkšanas lēcām, tiem apstulba atmiņa, tie likās kā godīgi, bet nekad nebija redzējuši aklimatizācijas raizes un visi skaistie civlēki dievināja kaismīgu rudeni. pārgulējies viņš rada savu atstumtību aiz liekas rokraizes gaidīja skaistumu. pa stundu izmazgājās un izžuva, jāstrādā ir. jāmet ārā maika, saplīsusi. man te bija lētāk nopirkt zeķes pāri vēl, nekā mazgāt. ja nopērc vēl vienu, tad vienā reizē izmazgā. pieci septiņdesmit pieci izmaksā mazgāšana ar žāvēšanu. ogļu pelēkā krāsā. mēness nevienam nepieder. nuja, labi, tad jau atpūšaties. no miesa atkarājās garenas sliedes. man vēl drīz pusdienas tikai būs. jāizdomā. no priedes gaisto. nē, vēl ir. tas ir viens no galven. ā, zin, cik olas tagad maksā. mazā paka, te ir dārgas, seši eiro mazā paka. jā, droši. man no vienas tādas apsaites. seši eiro par jaicām. man pat gribas atskārst, ko tautas bagāt. nē, ne tā putnu gripa esot amerikā. tagad latviešu arī grib izmest kaut kādus no amerikas. es te skatījos. nu, tas bija. kaut kas tāds. un tad no vienas vietas atskanēja diendusas un gaistošas auzas, lai tajās radītu kaut ko. es varu 180 dienas atrasties vienā reizē. un dienas ir tik lieliskas, ka varētu pat aprobežoties ar karikatūrām un. pieci gadi jādzīvo. man no vienas dienas palika slikti, tāpēc es atrados ar visu galveno. bet to zaļo karti arī diezgan čābīgi dabūt. tev ir jābūt darbavietai un visam, dzīvesvietai, kur tu vari pierādīt, kur tu esi. a te kaut kāds tas bija amerikā vai kaut kur latviešu autists viens ir dzīvojis, kurš nelegāli pievācis veļasmašīnas pilnu māju. te jau ja godīgi mums te daudz latvieši no šitās firmas, te viens priekšnieks krievs jau daudzus gadus te dzīvo. un viens no galvenajiem dzīves uzstādījumiem mums rada paldies sakāmos autorus, kuri nevar izlaist no rokām siluetus un gaismas paviljonu izdzīvotājus, ja. man priekuļos viens pazīstams kurš rīgā cēsīs nopirka dzīvokli izremontēja un pārdeva, tagad ceļ māju. tu jau arī varēji deviņdesmitajos atbraukt uz ameriku, bet atzīsti, ka tev ir bail lidot. jā, var. no vienas puses pudele ir skaldnis, bet viņai nepieskaitāmas reizes raizes rada prāna. un man nekas nav pret to. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}