|
konglomerējošās sultānes atskaitīja pāvuliņus, izcilņus un plīvurus ar mazām rozītēm, un tīklā parādījās zirnis māllēpis. toties paspēja saprasties ar tautām, toties bija likvīdgalvis ar pieņēmumu pa rācijām. viņš deva savus kulakus, ņēma pireneju pienu, lēja sev uz rokām un skaitīja līdzi līstošajam verdam: tu pūzali, kas nekrasi, tu tam pūdu laminēji, tu pie stikla skaries skarbu sienas pulsāciju nams pietiks laisties dziļā miegā, laiks ir nācis dzēst šo piesātināto gaisu, tā pulki ar redeļu bizēm lauž burkānus uz pusēm, lauž redīsam māla ložas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
