Viena lapa - Post a comment

gandrīz katrā namā ir pēterītis viņš tic dziesmām un slavai, bez viņa ziņas neko prātīgu nevar uzspridzināt ir gan bijuši laiki, kad ziemeļi pievienojās aliansei, bet dzīve nav paradusi stāvēt tukša uz vietas un zem pakaviem vienmēr ir gatavi dīgt putraimi, kuri ir zaļi līkloči, kuri ir meļi un kuri ir melu ratiņi viņi tiešām neko nesaprot no mākslas zinātnes un taustās pēc āmura un āmuriem āmuļiem un pļeturgas ir arī zīmīgs līklocis zem acīm ir arī video novērošana ir viens diennakts veikals un stāvgrūdām pilns pilsdrupu kuplais, zem viņa sliedēm jo īpaši bieži izbrauc skandālistu autiņš un brēkdams aizvieto savas ciešanas ar naksnīgo gaisu, taču ne vienmēr, ir gadījumi, kad isms ir beidzis revidēt savas iekšas un neatsaucas uz pākšaugiem tie drūmie stulbeņi nekad nespēj mani sapierēt pietiekami tievu, lai ieraudzītu sapieri ar pieri mālos visi grib uz zaļā zara uz pasīvā ienākuma neviens īsti neizbaud to ko dara, tikai grib uz kanārijām grib lai viss tālākais no šī brīža ir tieši aizmirsts vecais ko neatcerēties nekad kad paradīzi tusnīs sirdī un klāt pie vārstuļiem meitas un maitas viaduktu brāzmaini glāstīs ar glāzēm un vedinās mani uzkundzēties visam tam briesmonim, kas nevar mani saprast bez tabaciņas un bez taciņas pa kuru iet brāzmaini vēji lai gan nav teikts ka brālis kastanis kaut ko tādu vispār gribēs iesākt mironis gatavais tāpēc uz revidenta iesniegumiem vienmēr atbild ar kviecieniem it kā tie būtu palīdzējuši kaut vienam brālim, kurš būtu bijis spējīgs noteikt savas mirstamības robežas un iespējas pretēji tam, kā es atgūlies klavierēs spēlēju tetri un daru to un to nedaru, bet vienas lietas labad jāsaka un nav jāsaka, jāteic un nav jāteic tā tiešām būtu izvēlēšanās, ja miervaldis polis būtu palicis mierīgs un darījis savu darbu un klausījis savus skatītājus un ļāvis nodegt mājai kuru uzcēla stārķa ligzda un darināja nātru pitons un pie tam svalka viņam ar brunčiem nobrauca gar degunu un gar seju un aizleca tālāk ar skrituļdēli un nedarīja vairs neko sarkofāgā tikai mīņājās un piņņāja un stīvēja augumā brunčus un kokgriezumus, kas bija salijuši un darināti no priežu mizām un darinātājs bija vigvamveidīgs cilvēks ar prāta aptumsumu un dīrāja ādas, kad tam nepiestāvēja nekas cits kā vien darināt savas iesmu avotos ieziestās pistācijas un breikdensot un skūpstīties ar skeletiem un dīrāt ādas un darināt skeletu piederumus un dienas pakaļgalā uzlekt uz jumta un slidināt krieviem virsū kataklizmas un brist dziļāk tukšumā lai tajā atrastos jau tik daudz dīvāni, ka būtu iespējams pat atrast kādu guļvietu uz pitalovas sliedēm un grimasēm sejā grimstot atskārst, ka nedz ezis nedz prezis nedz ezis nedz prezidenta prezis nedz prezidenta prezidijs nedz ezis ar kapitolija ercenu nebija gatavs ienest savās skapja pēdās kaut ko vairāk kā būtu varējis uzvarēt šo skaisto pieneņu liedskalniņu un diedzis tik tālāk kā bipolārs kuluārs un taisnais tesmenis no tv sienas.