 | Jan. 26th, 2020 @ 08:33 pm  |
|---|
man ir viens draugs, kuram patīk rakstīt poēmas. šovakar atsūtīja šādu:
no rest for the pest. past of the best of the rest. rezignācija rīgas viļņos stundu kāpu pa kāpnēm te nu es esmu bļodā kā gliemezis zini kā sauc brestu? ļitovska. skopie ģīmji, zobratu žokļi, mīmika kā mazas pelītes velk lielu vezumu, aizvelk zivis, noliek groziņā, tur to tālāk padod uz torni pa bizi, tīri zivi virtuvē, nenes no uz galda, skopje ciemā saziepētas līdakas nonākušas tirgū, visi tās tur, turas pie tām kā pie valūtas, ko pie volatīlā salūta, kurš uz rūgstoša poda turēs baranku, tam pēc visiem likumiem pienāksies grāpis ar cukuru. turi arī tu šo rūpalu, tērē naudu kā rūgtu pūpolu, pa šķiedrai plēs sev ādu no miesas, atdod un saņem, pēc tam piešūsi atpakaļ, velkā kamzoli, velkā labu trikotāžu, cep cimdus zem jumta, neguli zem klajas debess, tev uz galvas nokritīs rosols. turies pa gabalu no lielām šosejām, mazās vari apiet ar līkumu, krokodili tā dara, tāpēc vari arī tu, ja tev ir tēvs, tad ieliec viņu templī un godā, māti turi tuvu pavardam. tavas kroplās acis kādu dienu varbūt saskatīs redīsus, ko iesēja šrivanīts no štruntu sektas, viņiem ir teokrātija un tu esi robots, tāpēc tev krūtīs ir kratīšana, izjans attēlots aktā, tu esi no ceļa un uz ceļu tev iet, bet rāpus, krišus, ar kristus piedošanu, plēs no sevis nost velna miltus, sacep ādā kodolīgi, norīvējies ar sāli, nezaimo sēklu, tā ir no particiešiem, rukā kā velns, slavē dievu, katru svētdienas dienu ej uz pagalēm gulēt karstām kal ar acīm neņem rokā piederumus, dursti sevi ar spulgacēm, šķēpi tev nestāsies ceļā, glaudi pa spalvai, plēs pret zvīņu, dursti savu maisu ar iedzīvi, izdursi vēl vielmaiņā balsi, sarunājies ar sevi, izdibini savu balsi, savu tīģera rēcienu, savu kluso krācienu, peles pīkstienu, savu skalpu karini galvgalī, savu pēdu sūro dabu vēro no attāluma, esi amoliņš, taisi kā amoliņš, līgojies baltvīnā, tērcīte satur sevī visumu, izvalbi dobumu, velnē ar apdomu, spraud un rēc, rečitatīvu slavē, kad tev galva kūp, slimībā neliecies vārgs, vārnas tevi vēro, liec aiz auss, tu turējies līdz pēdējam, tagad saņem algu, saņem savu darbu augli tiešā trāpījumā pa seju, pa tukšumu, pa vigvamu, pašam kauns, liecies rēcīgs vīrs, tāds kā uzslavēts, turies braši, kas tev kaiš, ej ikdienas ritmu, ievēro rutīnu, velc savu krustu, velc savu balzāmu, tveice nemērojama, nekas, pacietīsi, tur jau tas nāk, runas vīrs ar rāciju, ber tev šķīvī grāciju, tagad būsi slavens, tagad apdrukāts un velkāts visur, kur spīd patiesības zelmenis, ar rūdītu prātu stājies pret pelēcību, triecies ar pleciem pret rāceņu negācijām, botokss lai tev stāv klāt, lai tavi vārdi ir kā uz zemes tā zem debess, lai tavas kājas tevi nes vēja spārniem, lai tava ticība ir tava rīcība, lai tālmetējs tevi nenotver, lai revolvers tev klausa uz vārda un zem vārda kā tavi kauli tevi nes zem bārdas un virs bārdas lai tu vienmēr esi cūcisks vai ja gribi vari būt kā pūka izlem pats tā būs tava suģestija slavēts lai larvs slavēts lai kauns lai buļļi tevi nes pār pilsētu lai ziedpārslas tevi slacīm aromāta driskām tik caururbjošs tav skatiens tu mani stindzini es tev atdodos nopel mani velēnās gribu tevī uzsūkties gribu būt pārņemts ar tavu būtību caurstrāvots cukurvates acīm redzēt bazaltu gribu būt sākums un beigas omegs un acteks pēcvēsture un savēsture velēnu galējais nacisms turgeņeva pods pie gultas spļauj vientulībai sejā gropes spļauj uz savu uzmanības centru, diedz ap savu atskaiti kamēr sasienies nedzērājā karuselī pilnīgi skaidrā visās bioķīmijās un lukrēcija limfās mezglos saišķos barabankos kunkuļos lauzkās stikla pirdelēs velmējumos burleskās skrotīs un cipresēs ved mani vēl uz mājām esmu iztērēts tukšumu pārņēmis nelabums nelaid vaļā valgus tie tevi izirdinās un kad pāries tu būsi transcendējis kā izšķiesta nauda tu būsi vējā palaista mīkla bet tomēr tu būsi kaut mainīts bet rūdīts bet retrīts bet strīds neķer kreņķi šī ir tā zemes dzīve par kuru biji lasījis aizliegtā grāmatā tagad tu to mutēji tagad tu zini ar ko mums mūsu kosmiskajā pārvaldē jāsaskaras uz brīdi ne velti studēji zinības tās tev tagad paver jaunu dimensiju tās neļauj tev zemu maitāt un kaitēt tu vari uz durkļiem nest mūžību un rēkt savā klausulē pēc vadības pults likumiem tu esi iztērēts tu neesi piesaistīts par sev diktētājs un pats savu augļu rīperis tāpēc nevaino vaino nevaino vaino cik dzīva ir cilvēka dvēsele tā jūt pār jūrām pār zvaigznājiem tā sevi dziedē kā sublimāts turies pie šejienes ja tev tas palīdz tad pārej uz turieni ja tev tā šķiet pareizi kā tas izskatās? vai daudz maz normāli? vai būs labi? derēs? tālvadība novērtēja ar atzīmi, tagad tu esi šajā segmentā, turpini no šejienes, tiksimies atkal pēc eona, tad skatīsimies, kam esi derīgs vai derīga. tev vispār patīk dzīvot? varam arī piedāvāt elpu zīmēt, varam varbūt uz šaha izliet šampūnu, gribi slidenu? varam tev pieskaņot burtlici. kā aizvērt šo poēmu, kā izvairīties no atbildības par to? kā pačurāt, nekur neejot? sarežģīts jautājums, viegla atbilde. pieņem formu, kādu tu gribētu redzēt uz sava sirdspukstu režģīša, napalaid garām iespēju un beidz muldēt, bet vislabāk izdzēs visu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}