Viena lapa - Post a comment

Baks Muligans uz brīdi pačolēja zem spoguļa un veikli apklāja bļodu.
- Atpakaļ pie rimbuļiem, viņš stingri noteica.
Viņš piebilda sprediķotāja tonī:
- Jo šis, dārgie mīlulīši, ir īsts kristiānis: miesa un dvēsele, un asinis, un ķermenīši. Lēnu mūziku, lūdzu. Aizveriet acis, kungi. Vienu mirklīti. Neliela ķibele ar tiem baltajiem dējumiem. Klusumu, visi.
No sevis viņš vēl piemetināja pogcaurumus un bija sanācis Stīvens Meirinks no geto padvālos audzētā goļika bija sanācis cilvēks! Viņš bija acis, viņš bija drēbes, apģērbts kā stārķu mērnieks, kā maiņas punkta punķelis, pudeļkorķu rīvētājs, par maizi nemaz nedomājot un vispār nemaz nerunājot.