|
Ieroču pakaramā bumbuļgalva, uz tās viņš uzrāpās, svinīgi panācies uz priekšu. Pavērās apkārt un drūmi svētīja trīskārt torni, apkārtējo zemi un mostošos kalnus. Pamanījis Stīvenu Dedalusu, paliecās tam pretim un pārmeta gaisā žiglus krustus, gārdzot un kratot galvu. Stīvens Dedalus, neapmierināts un miegains, uzlika rokas uz kāpņu kastes un vienaldzīgi paskatījās uz trīcošo, gārdzošo seju, kas viņu svētīja, zirdziski garena, un uz gaišajiem, netonētajiem matiem, graudainiem un pelēcīgiem kā bālais ozols. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
