Viena lapa -

About

	Nov. 13th, 2018 @ 09:14 pm

sadāma roka un zelta zivtiņas, kuras noasiņo bērnu nācija es prasīju padomei, kā nosaukt viņu dzīvnieku par bruņurupuci par bruņutehniku par nolaižamo žalūziju un par nepaceļamu godu kalpot es neesmu stīgu instruments, akordeons vai ģitāra ģermāņu cilts tīģeri skaipā izziņots starpgadījums starp ķ klaunu grēdu beidz lasīt grāmatas par konfliktiem tu būsi aizvadījis savu dzīvi pensijas paliekas tu taču zināsi, ka nelabums lurkos kamēr tu strādāsi tikmēr tev būs ogles acis ogļu melnumā iztērētā sejā ar izplūdušiem vaibstiem un tu varbūt zini par zenītraķetēm par bruņotiem konfliktiem par nažu šķērēm un šķērskoku manipulācijām ģenētiskajā fondā izpluinīta lupata savākties vairs neizdosies bet kāpēc māsiņa piesēja brālītim lielu akmeni pie dīķa kāpēc visam ir jābūt tik sāpīgam kāpēc man mini sāp kāpēc es sevi žēloju par niekiem, kam es sevi taupu varbūt puliceram piena pakā pūkainam pienam varbūt vates ir tik daudz, ka tā ir kā mežs kā karaļa apkakle kā kūniņa šūnu izlikšos ka esmu piedots izlikšos ka mana sliktā pašsajūta ir ķiploku un sīpolu ēšana uz vakaru pret rītu es diedzu kad iekustos tad spiedzu kad pamostos tad neatceros sapņus, jo ir kaut kas svarīgāks, šī vate, atrasties žēlastībā atrasties starp kāju pirkstiem miera laikā un peļķē bez asinīm palikusi pīle lido un velk līdzi manu dvēseli tā aizlido un es palieku sausos tuneļos es reģenerējos no nekā tā man bija solīts ka es varēšu pazust un atrasties un es maldīšos es maldos un visi to redz un neko nevar palīdzēt tikai just līdzi esmu kā popgrupa kuru baro pīles snīpdegunīgas ugunis deg manās miesās tās nav manas tās ir dieva bērnu rokas tās mani pārbūvē cik dziļa ir bedre kurā krituši visi pazudušie tie ir krituši jo nav redzējuši, ka uz viņiem skatās sienas, viņi iegāja miesas dziļumos libidās trasēs es gribētu apsēsties bet man jāstāv nav izejas no eksistences ir tikai tv kanāli un rozetes ir tikai mana draņķīgā galva, kurā nav kārtības ir tikai vandālisms ir tikai talismans ir tikai apcirpti žogi un klūgas un lūgšanas ir tikai dejas un smiekli un pārtikas grozi ir tikai papīra turzas un tuvplāna murgi raugies starp stiebriem lien slieka un mānās tā atnesīs kakla audus svaigus un dzīvīgus aizstāj ar tiem savējos atdzīvojies priekam tu sēdi uz bruņām tagad ziedi tausties pēc gaismas, siltuma un manierēm mierīgi izturies visās situācijās tavas drēbes jau ir neitrālas, tu izskaties pēc cukura kilogramīgas pakas makulatūras muskuļu grupas un asinis iet savu ceļu pa upi tek tik dzīslainu kāju redzu pirmo reizi tā gājusi putenī un aukainā vējā un atnesus uz ķeblīša sēdošu salveti tai krūtis ir piebriedušas no kūstoša sniega no ledus pirkstiem staro mielasts tas spēcina kazlēnu tas raujas no striķa no ķebļa kājas iznāca roboti tie sasēja putekļus vērpetēs un palaida pa rozamundi dancot ar pleznām kariķēt raidlaikus tie bija etiķešu murgi kas nāca pēc kālija pēc pergamenta nātrija sulfīta sūfija varbūt pēc raķešu degvielas vai industriālā odekolona pēc visa padomju mantojuma kultūrā, pēc visa destilētā vistu dzīslu raksta pēc visa koka žoga raidlaika radiolugu spelgonī gāju kapāt olas uz lauka auga rokas tās visas ņēmās čamdīt dieva atsūtīto matēriju tā bija vatē iepakota un kad to izpakoja tad izķidāja gribētājus nelaida klāt apjoza ar kordonu tāda lūk konflikta leksika liturģija un panaceja cāļa acis samiegtas sērkociņi uzvilkti un gatavi krist par bioloģisko stāvlampu es biju satrennējies stāvēt kājās nekustīgs, tad es noguru un aizmigu sapnī redzēju ceptu cāli, tas man bija jāapēd, lai es atdzīvotos un tas man deva arī olas un miedza acis es viņu pats neplūkāju, bet bez gaļas nevarēju paiet pretim gaismai kādai vēl vezuva kalna oāzei kādai vīzijai vai gammai es biju strīpainās zeķēs jo neatzinu rūtiņas es biju vienkrāsainās biksēs kreklā un kladē zīmēju kaučuku tik atsperīgu melnumu tik piesātinātu dzīvi ka pat ar buljonu nevarētu izšķīdināt acu dzeltenumu tie bronhīti un bahilas tas botulīns un bronhiālais spazmu specefekts spekulācijas un atļaušanās uz citu rēķina kamēr viņš strādāja avīzē citi sēdēja pieturā un dzēra aliņu jo viņi jau bija veci viņi visi bija teodori man iekšā viss sarāvās kā sastopoties ar emocionālo vardarbību ar ovālo kabrioletu kaut vai ar ogles nāciju vai krīta brālību vai ercena strupo degunu vai kaut kādiem slepenajiem kodiem pazemes bunkuriem kaut kādiem ložņām, būvniekiem starpeņģeļiem starpsienu būvvaldēm klaudzinātājiem pie trosēm piesietiem bosikiem smailiem deguniem līkiem un nolocītiem sadauzītām ausīm siluetiem aiz visiem, kas pastāv un pastāvēja visiem nākotnes vizionāriem izdalīja presētās barības vielas, ko lupināt kā ekonomistiem šūpuļkrēslos pie kājām būtu piestiprinātas mīnas tās uzsprāgst un atsprāgst atpakaļ nesprāgušas uzsprāgsts un atsprāgst uzsprāgst un atsprāgst un eksistence beidzas un beidzas un beidzas vīnogas sašķeļas un kauliņi uzmetas pumpas pārsprāgst un tur iekšā ir krizantēmu lietus parāde par godu salvadoram dalī un mākslas telpa ver savas durvis ar visu skaisto un neglīto ar visu kas nav ikdienība bet norāda uz to, kas ir aiz tūlītējas sapratnes, tā liek skatīties griestos un griesti ir tikai matēts cietvielu ģeodēzists kurš var izurbt ausī caurumu priekš auskara un var aiztaisīt muti ciet ar pārsēju vai arī ar nosēdētiem stilbiem ar sekstēm un vistu ruletēm ar lidojošiem paklājiem un visu burvīgo, kas ir šajā krastā pret raidorganizāciju rīkotajiem semināriem par satelīta šķīvjos ceptu plovu par petardēm kas atsauc atmiņā amnestiju par jaunām gaidām par kaklautiem un galdautiem par ermoņiku vētru un stāvgrūdām pilnu omāriem barībā atdotu priekšautiņu kurš ir glītāks jo dienas jo filmas rāda pat uz sienām filmas rāda pat uz roku pirkstiem un starp kāju pirkstiem turētā cigarete izgaist nebūtībā tā pat kā indīgs vējš norauj no galvas segu un mūsu maternālā ķermeņa bioloģija mūs atstāj kā matēts miegs kā pieklusināts dzelzceļa makets kas metas mums pie rīkles un saplosa gulšņus un stekus sasprauž par piemiņas zīmi par brīdinājumu par enkuru tālākam ceļa mēs esam izsūtīti un mēs ceļojam mērogā mēs atstatus atrodamies un nevaram sadoties jo mēs multiplicējam savas sāpēs kā preci kā materiālu kuram jāatrod noieta tirgus garenas ēnas tās pērk un mērcē tekilā tās ir uzkodas pa godu kazas pienam mēnesnīcā slīkstošam pakalnam, kurā pirms cik gadiem dejoja kupenas un sprāga lādiņš šis nāvējošais sirotājs pāršalca galda virsmu brieži aizjoņoja starp tasītēm un lapsas patvērās uz apakštasītēm un uz aukštasītēm vēlīnā rudenī sēlijā bija izbirušas stikla lodītes, kabatas saturs norādīja ka tādā un tādā koordinātē ir atrodams birums, kāda koku grēda vēl augoši zābaki varbūt kāda vannīte un pvn dns streptokoks stāmeriene un gaismas zaldāts kā stabs bez elektrības pievada pa zušiem augšup rāpjas elektriķis un saķer bronhiālo klepu tieši no ss ūberštrumbantfīrera pakaviem izlīdusi dzirkstele atrod sevi meklējam mērķi tik žigli, ka pazust var pirms vēl attopies ka akmens krāvums ir stāvāks nekā domāji, kamēr zākāji vienkārši zākāji bez mērķa un virzības vienkārši gribēji atrasties epicentrā un tad tu novecoji, savlaicīgi pamanīji savu spēju mazināšanos un sāki veidot mehānismu kā orientēties esošajā ar ierobežotiem resursiem kad pat zābaks smejas, kad pat viņa naglainās lūpas grib saplosīt zeķi un viss bez mēra, bez iemesla, bez jēgas un cēla mērķa viss tikai tāpēc, ka zabadaks.

(Leave a comment)

Top of Page