Es vakaros tumsā sēžu uz koka kluča, ko izzāģēju no apaļkoka. Tas ir muguras garumā, plaukstas augstumā un pēdas platumā. Ja vajag nomainīt pozu, tad nedrīkst pieskarties zemei. Kad jāiet gulēt, tad, uz bluķa stāvot, noģērbjos un pa taisno iekāpju gultā. Kopš to daru, labāk guļu, redzu sapņus un esmu kļuvis par labāku cilvēku. Būtībā, kamēr esmu uz bluķa, man neviens nevar pieskarties. |