|
es dzīvoju pie taču ceļa. štrumbantfīreram uzdeva nošaut tūstots žīdus, viņš nesaprata, kā to var izdarīt, izdzēra pudeli šņabja, sāka mētāties ar pistoli un pārējie štrumbantfīreri noturēja viņu par jukušu, ka viņam ir lēkme, ka viņam zarnas sāpēja, tāpēc viņš izdzēra šņabi un sāka jocīgu uzvesties, viņu aizveda uz lembergu ārstēties, bet pārējie, kādas nu kuram bija pakāpes, iecēla jaunu štrumbantfīreri, vienu lietvedi aizsūtīja sašķirot mapes un sāka veikt sagatavošanas darbus. tas arī viss? vairāk neko negribēji teikt? negribēju, man pietiek, esmu amputēts. amputants, ampulants, kodeinizēts kokļu vecītis, kurš nemāk aizskaitīt līdz miljonam, kur nu vēl saprast, ka otrā pasaules kara laikā katras četrdesmit sekundes gāja bojā jahvistāne un tā gandrīz četrus gadus pat francūži, kuri no alžīras konflikta uzpūta nez kādu bēdu nemērojās, lai gan līdzinājās, es to vispār negribēju teikt, par cik man nav nekāda sakāmā, tad iepeld appisziņā vienalga kādas strēles ienāk prātā tik vien tā butagēna tikai plašina vārdus staipa kā tāds elektorātas kaut kāds gumijas zābaks vai arī kaut kāds dildomašs izbeidz tu jau visu izbojāji, tas vairs nav glābjams, tava reputācija ir zem nulles, nu tad arī vāries savā sulā koriandru sulas tētiņā tu jau vari kaut vai savu siksnu vilkt vaļā un ciet kā paceļamais tilts palikt sarkans, balts, rozā un koriandra krāsā un tik un tā mēs tev izlietni nedosim, jo tu esi nosists zem cilts un tu esi lupatas, tu esi izgaisis purkšķis, tevis nav, bet ir tikai mūsu acis. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
