Viena lapa - Post a comment

Tas, ko man atkal un atkal atgādina dažādās situācijās, ir, ka es savu pašapziņu esmu pats uzbūvēji un ka mani akceptē tikai tik tālu, cik man ir cilvēka ķermenis, ka es neesmu integrēts cilvēciskumā. To var redzēt arī uz ielas kā matriksā, kad ej un visi uz tevi dīvaini skatās, kāds nošņaukājas un tas mani stipri kaitina. To es arī jūtutu, ka mani drīz akceptēs, ka esmu visu darbu izdarījis pats, lai gan tam vajadzēja būt iedzimtam? Un no tā ir mana augstprātība, ka man ir grūti iztēloties, kā to var pats izdomāt un paveikt. Pārsvarā cilvēciskie ir cilvēciski automātiski, bet pārbaudījumi tādus var salauzt, bet es pat vairs nepatērēju enerģiju, lai paliktu nomodā. Esmu tik stoisks, ka jau gaidu pieskaitīšanu augstākai kārtai, kas notiks pēc tam, kad esmu kritis uz zemāku.