Viena lapa - Post a comment

Šķiet, neviens nekad nav domājis, ka esmu stulbs, kas ir interesanti. Man neinteresē likt kopā lietvārdus, es noskatījos krievu filmu profesors likumā, kura man patika un atgādināja par vārdu tievēšanu un rekordliela koka izaudzēšanu ar rokām divdesmit metru garumā, kad pie zara kāds turas un griež galvu, kā tas koks griezdamies aug kā garā pupa, pa kuru var uzkāpt debesīs, un tur nekā nav, ne māju, ne vietas, kur atsēsties, atklepot darvu, notīrīt zivi, palasīt paulu bankovski, uzsist dūri uz galda un pateikt vienu lietu, kuru tu pats, bende, biji licis zem akmeņa, ar elpu svilpo, cilpā cilpo, gūzmaņi paķēruši līdzi ķēvi, nevar apturēt, šaun pa sienu, kamēr sāk putēt daukštes, es i nemaz nerunā par augšupēdājiem, brašiem puišiem, tēva dēliem, kam i nemaz boksiera deguns nav acuraugs pa spraug lūr seštaks, seškapeiknieks, vārtu virējs, lokomo bokomo, mani brauc arestēt ar sirēnām, tāds balagāns, no niedru jumta sāk katjušas vālēt un no niedru jumta sāk vandīties apkārt garaiņi un vampīri grauztos un nevienādos trijstūros, kas saskaroties veido tuluvišu un bogdanu v ļepučku, es esmu tāds magnēts, kas magnetizē un elektrizē un manī ir liels pārdzīvojums, kas nevar notikt.