teicamnieki klusē.
pa mums šāva ar lielgabaliem. mēs likām pretī pieri. Pieris ar Artjomu blīvi nosētā segā vāca puķes paklājam. tam bija sava veida divsviru verple un tam bija arī sava vieda sausā klaigāšana, kas atbrīvoja no savādās vilkmes visu kilometrāžot un ar saviem saistaudiem viņš bija nonācis ciešā saskarē arī ačgārnā pieskarē un cilvēcīgā spiedīgā klaigas apvaldošā mērenā baismu pilnā kultā par atbrīvošanos no metafiziskajām sāpēm mūsu mīļo miliciju bija pārņēmis šausmu vilnis no apkārtējo māju logiem lidoja trauki, tie bija mierīgie laiki, kad savas pēcpuses atspārdīšanai bija nolīgtas tūjas pa visu perimetru vieni vienīgi mūri un starp disciplīnā sods un starp disciplīnām sods un strauja statuete iznākusi priekšā, nolikusi uz galda guļošu sievieti ar čemodānu un staigā apkārtējā valde brēkdama uz saviem cilindriem, tiem visiem mutē ir kūpošs kaķis, tie visi ir niekālbergi tie tiešām ir paši smieklīgākie cilvēki, kādi ir gājuši pa zibeni un atnākuši līdz mūsdienām ar piekakātām piedurknēm mēs viņus redzam, viņus rādām, mēs viņus ārdām un dienas gaitā saprotam to uzbūvi, kas liek kustināt ziepes, mēs aglomerējam, mēs nonāvējam smailo patiesību ar gvelzienu pa pēdu, tā bija taisnā tiesa, kas izsrkēja priekšā mašīnai un viņa nobremzēja uz stop zīmi mēs bijām mēmi visiem iesaistītajiem bija savi ērmi mēs bijām mēmi, strēbām zupu un ēdām garšīgu, svaigu maizi, mēs bijām uz mēles, mūs visi apskatīja un apsprieda ivritā, mēs bijām mēmi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
