Viena lapa - Post a comment

sēdēju uz bluķa pīpēju, piebrauc puika ar 125cc honda motorolleru, kuram spidometrā maksimālais ātrums ir 100km/h, bet sarkanais jau sākas pie 80, pats viņš brauc uz 20, bet ar tēti ir braucis uz 40. dzīvo zaļajā mājā tur pāri, bet šajā mājā viņam dzīvo vecmamma, pirmajā stāvā tiek pārdots divistabu dzīvoklis, kurā jau labu laiku neviens nedzīvo. nospriedu, ka bērni ir labs informācijas nesējs un atcerējos, ka nepaprasīju, kā viņu sauc. tad sāku domāt par savu identitāti, ka nevaru tai saskatīt robežas, domāju, ka varbūt vajadzētu striktākas robežas, bet tas uzreiz saistīts ar bailēm no nāves. šobrīd, kā saka seneka juniors, viss ir ok, kādreiz jau būs grūtības, bet līdz tam viss ir okičiki, tāpēc tās grūtības vēl nezin, kad pienāks un kā un un kādas tur būs nianses 100km/h, bet vispār es esmu baigais ubagotājs, visu laiku kādu kapeiciņu gribu izprasīt, lai gan pašam kaklā karājas zelta šķīvis, tāds kā ubaga simbols.