Viena lapa -

About  

Previous Entry Aug. 12th, 2017 @ 08:34 am Next Entry
no rīta atskārtu, ka vai kā skārleta vai madonna siksta bija ielīdusi sīkā peldkostīmā ar apbružātu nesaderību bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc un kā strupceļš nodarīja grauzējiem savu nobīdni vai arī nobītne bija veidota, bet par to neviens nerunā, tas nevienam neinteresē, ej nu atšķetini tagad savu sarāvušos kostīmu, ja tādu vispār kāds vēl velk, kad iet uz staļļiem, pie dančiem, pie redeļu žoga, viss tāds kā savā starpā samīcīts, nekādas diferences, nekāda tikai, pat ne pieguļas aumaļas, pat ne pats visprimitīvākais organisms kā ciešanu jūrskalniņš viņš pat man apbedījumu biļeti iedeva, bet es ar runčiem to pārdevu kokgriezējiem, baismīgs pastāsts, viss tas neiroķirurģijas lēnais gals, kad mikrosekundes izšķir pavērsienu un es jums varu arī piedāvāt anonīmo snīpi, kā dālderu kulējs, visādi darījumi, rīvēšanās, es pat nesaprotu, kas ir galvenāks, saziepēta galva, savāc taču savas vērtības kaut kādā nebūt kamā man bijrojā atļāva man birojā ieteica saskaitīt dienas, kurās ir bijis tā, ka liels skaits iedzīvotāju, it kā no viņiem nekas neatkarātos, savāc savā rīta agrumā burzmu un tad pamodušies saprot, kāds laiks šodien sagatavots, tas nav pieņemams, jo attiecas tikai uz jūru, bet vienos vārtos sasēts kaplīts, es jau tagad redzu, cik tas jostasvietas bardaks var būt akurāts, kad no runasvīra sapīkuma veidojas sienas veidojumi viņam visam šajā rīgas laikā šajā gadsimtu virtenē bija iemūžināts stendāls un viņš bija veicinājis saviem pirts kungiem gaismas attecēšanu, viņam pat vižinājās profilbildes un viņš bija kašķīgs un ērmots, ērcīgs un traks suns, viņš bija runājis un pa viņa pēdām rundāles sapīka kā sēnes pēc vielmaiņu lietus bija arī nu pagaidi ko tu drāzies pagaidi taču apspīdi savus bijušos kursabiedrus, tu taču paklausies, kā es tev iesaku, vai esi tik inerts, ka neņem vērā manus zobus, tu taču jūti savu rauduli, tu taču esi skarbāks par pēteri, ja esi saņēmis savu rubuli, tu taču esī frīlancers, brīvmūrnieks, pastalnieks, kuģinieks, staipīgs un lokans kā lekns tīrums tu raudi un tavas asaras ir bagātinošas tiem organismiem, kas ir būvvaldē un tiem, kas ir staiceles stacijā, bet ne tiem pār kuriem brauc rulli, ne tiem, par kuru brīvību cīnījās dzīpariņš, viņš piekusa un atlokā atgūlās, mīna smējās un mēs turējām viņu rokās, kad tas klikšķis notika, visa atblāzma sagāja uz viena stikla un tik stipri iešpricēja mūsos raudmūri, ka mūsu acāboli kā sirdīgas dāmas kāpās kāpās atpakaļ kā gruntsgabalā iestigusi pīle tā mēs vēl tagad te sēžam tajā kurgānā iestādījuši pīli un aptecējuši tai apkārt ar bazalta akmeņiem savijuši viņai tādu svētmūri ar dzīparu kopā sapinkājuši viņai ausaines un tagad vēl arī skatutornī iekārtojuši memoriālu un tusnījam augšā pa stāvo trepi kā miniskulā dzīvības iespējamība uz šīs planētas mūs ir sadzirdījusi ar ruma kolu un kolas rumu un duntes stacijā mēs izvēmā trīs naudas un tās salasīja ciema padome un es viņai uz luksusa villu aizsūtīju pastkarti, ka tagad ir jauni laiki, jaunas jakas un es no pašiem tīreļiem izlīdušais nevarēšu viņus ar 95. numuru ievēlēt partijā, jo manas mašīnas nerūc un mani tēraudi nesvīst, es esmu tāds kā padomnieks viņiem no laika gala un iztirzāju tikai tās brēkas cēlājas ačgārnās terases, kas bez balstiem un bez pakaviem, bez tarabasiem un tabanoviem un bez skuju tantēm un bez līkloč večiem svaida manu tautas miesu svētītajā ūdenī un trenkā pīles, zarnas, zekus tie, ko nevar saskaitīt, tikai centrālais šai stāstā paliek nevienmērīgs puns, tas izdilis no stādu bļaura, tas ir pats par sevi saprotams un vecs kā stabs uz kura gala sasēdušiesm trošu tīkli vai arī kāds no purgatorās zupas izvilcis ir tiesnesi un kedas sasējis to visu kopā sametis uz vilcien sliedi un paģērējis, lai viņu apbalvo ar toskānas mērgubernatora amatu vai arī ar kailgliemežu biznesu tepat uz sējas tīruma viņš sev izracis kapu un tagad acīgs skatās, kur nāks tiesnesis pa taku un ar pīcku rokās vicos acīm pāri, tāds tas pārģērbies nāks tautas priekšā tiesās, svērs un acetonu ostīs, bungādiņas slānīs, trieks ar dūri iekšā masā, trieks ar dūri pūlī, mēs to redzēsim un asarosim krītā, krepapīra rītā šajā mūsu pleci smagi nebūs, mūsu plecos zalktis dejos, jo mēs esam kafijaini tīri, mūsos tikai cements maisās, tad kad cietēs, būs jāber maisos.
(Leave a comment)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba