Viena lapa - Post a comment

Es bailīgi vēru vaļā tavu komentāru, jo ko nu tu pateiksi, kas nu man būs jāatbild, bet tev sanāca, kā man patīk, jo es jau pats īsti nezinu, ko es runāju jeb negribu īsti iedziļināties, jo ceru, ka tas kaut ko nozīmēs kādam citam, un man vispār patīk, es nekur citur tādu neesmu redzējis, jūtos nepiesiets un tas man kaut ko stāsta, ka man pat negribas to noformēt, tas ir tāds kā "hallooo-oo". Arī visu laiku šķiet, ka es varu labāk un ka es grēkoju ar to, ka piedēvēju citiem negantus nolūkus pret sevi, ka viņi grib man kaut ko atņemt, bet tā ir nenobrieduma pazīme, man vienkārši atskaite ir tīrais sākums un vēlākie uzaugumi traucē, bet es tos gremoju, lai varētu no tiem uzlipināt kaut kādu sieniņu pret vēju kā tādus mazus māla pikučus, ko kukaiņi nes vai lakstīgalas. Bet pasaki, vai tev ir bijis cits nosaukums, ai, es atkal piesienos. Man ir neērti, ka es negribēšu komunicēt. Kādā slimnīcā tu biji? Renātai Ļitvinovai ir forša filma par slimnīcu, saucas Annas pēdējā pasaka, laikam Annas, jāpaskatās.