|
Zivis sastādīja visu šo skābeno strutu un viņām bija vajadzīgs nevienmērīgs padarīšanas cikls, lai izspiestu saulespuķes no to dabiskās vides un visi dīmoni saspiedās, lai pavirzītu laika sprīdi atpakaļ un viņiem tas izdevās. Esmu mazliet aizķēries riņķī. Domāju darīt skābenas lietas, darināt no apšaugiem vai arī skaldīt malku uz jumta un mest ķieģeli logā, jo likopodijs tā teica savai senātei un viņa atbildēja, ka viņai patīk viņa pogas, tik sievišķīgas, ka atrod kodolfiziku par pievilcīgu arī savās acīs, kuras nav skaitā, bet kuras mitējas savā tēvā un savā dēlā un savā skafandrā pretdabiskā, bet cikliskā, kā būtu varējis notikt savādāk un viņš arī piekrita šai hipotēzei, jo nebaidījās no garām rokām un ar tām arī strādāja savu algu pelnīja un tad gāja stutēt mūžseno mācību par stendera kapiem, kuros aug zelta koki un ap to stumbriem stumdās bībeliskas būtnes tādas kā alegorijas par aizgājušiem laikiem vai arī priekškambarī viņam kaut kas spīdēja kā trīcoša dvēsele un tad viņa pacēlās un plīvurā ieraudzīja dzijas kamieli tādu kā rūsganu tērauda statni un Mērsragā arī kaut ko tādu redzēja un arī Staicelē, lai gan nebija no turienes cēlies, bet velti sevi mierināja un pēcāk pārgāja citā ticībā, par kuru neviens negribēja runāt, jo runāja, ka tā pavedot cilvēkus izmisīgos smieklos starp stikla skapjiem un ka viņiem iekrītot vaigi, kad tie lūdz savu dievu, kurš ir tik spēcīgs kā vērsis un varot pavilkt visu šo mašīnu kā to dara dailes teātris it kā būtu tikko izkāpis no dilemmas un visu dramaturģijas tradīciju būtu izadījis cimdos ar kuriem apsegt logus, pa kuriem uz mums raugās dēmiurgs ar savu pistoles aci un vēl viņam ir ādas bruņas un kupla aste pat nerunājot par visiem tiem skandāliem, kuros viņš ir akcionārs un kuros viņam nozīmētās sievietes staidzina suņus pa vēršragu laukiem bez sava kodola būtu viņš bez lodītes un bez starajas rusas būtu viņš pa muguru dabūjis, bet tagad tikai kavējas ilgviļņos un ziepē asti kura viņam ir dārga manta un kura ir ovālas formas, jo tas ir prasīts papīros un visi tie vīstokļi ceļo līdzi laikam un iepaliek par vienu trešdaļu no izdalītā, bet ne pašrocīgi, tikai saskaņā ar trūdošām lāpstām un kaimiņu skaļo dziesmu lejas morāvijā kura tagad ir pietiekami piešmucēta lai satilptu litrīgā piena pakā ar gvozdikām. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
