Viena lapa - Post a comment

Uz senatnīguma pamata apžilbināts ar stereotipa starmeti mēs lecām ļoti lēni un sapratām ka kontrakcijas ir vērsušas mūsu pulsējošo spuldzi par akvamarīna grīziņu kas sasprūdis ar lapām klepo jautro klepu un stiprinās ar krāsām kas pienāk pa pleca cīpslām un kuru acuraugi ir izraudzīti ar cietu nosacītību ka vārdi stāsta viens par otru un beigās atkal ir sākums bet kur ir kakls tur pārpeld tie kas šķērso robežas lai augsta riska pakāpē ieskrāpētu savas pēdas kas varbūt neizskatās vai nereprezentē tā turošo dabu kas nav nekāds bilboards bet gan stāv rindā ar olām un spalvām un gavilē ja ir izdevies nokļūt būtības ķermenī. Tā mēģina darīt tie kas iet pa ielu un mēģina ietriekties ar savu spiridonu citu cilvēku enerģētiskajos laukos lai gan apziņu var kondicionēt arī tā ka tā kļūst par gludekli piemēram jeb par kaut ko tādu kas nespēj paskatīties pati uz sevi bet ja sanāk paskatīties tad tas skats ir tik pretīgs ka tiek nospriests - kaut kas tik šķērms nevaru būt es, jo es sev visu laiku stāstu kāds es esmu un šis te šķilteris neatbilst manai paštaisītai pasei kura pretendē uz valstību un ievalbīt jums visiem baltumus jo es no svētā tēva nāku kurš pa piepēm uz mani runā bet tā runā kā vecā derībā ciemā atdalītā no laika un pārējās telpas tik čotka tev pasaka kā armijas dzīvē dzīvības risks nepabriedušam psihiskajam procesam nozīmē teranovu un ko tik vēl ne.