|
vasara bādenē ar apolināriju suslovu nav ko teikt par tādu piramīdu bet es cenšos gari izgaismotos gaiteņos atstāt aiz sevi zilu fluorescenci tā mūs nokūņoja līdz vienšūņiem, kur tikai retais ir skaistāks par savu apkārtni, jo nes sevī jēzus ciešanas. man no kaunpilnā moku prieka ir filosofijas mokasīniem nepiemērots apģērbs, burtiski esmu ģērbts tibetā, ap galvu banda ar auniem, tāda kā bandā apsmiekla priekos saķērušies piedzēruši cilvēki, kaut viņiem būtu ko iesprūdušā vietā likt, bet nav, jo ģērmaņu cilts ir visur sakarinājusi banierus un tagad ir jājūdzas pašam uz pusi ar prātu, lai radītu kaut ko būtisku no klusuma neatkarīgu un viscaurēm minimālistisku, jo viss lielais ir sen aizmirsts kā acis nepaverošs briesmonis. es jums saku, ka dievi ir zeltīti, mums no viņiem vajag bildes, bet pa sētas durvīm suns stumj iekšā ārā savu kauna traipu auna aitu un prostatu kā šķelmīgu pilsoni, par kuru avīzēs raksta ar revolvera šāviena skaņām kā būtu jau sācies starts, bet skrejlapiņas vēl pie dibena lasa rožu kroni horvātijas alpos pret respektablu stilīgumu mūsu pašu rokas ir skaistākas jauktas asinis un melni cimdi mēs esam dirsplēšu nācija jo no tā nav kauna, betas rokas, alkas pēc visa bioloģiskā un epistemoloģiskā spiediena rezultātā radīts skatiens. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
