|
Mēs sapņojam par elektriskajiem uguņiem bāros, dīvainām ballēm sabrukušās mājās, mēs tām upurējam dienasgaismu. Bet visvairāk mūs nomāc mirdzums, kas klusi satek uz jumtiem piecos no rīta. Mēmi pazūd ielas, dzīvība piepilda bulvārus: mums blakus smaida aizkavējies uzdzīvotājs. Nepamanot mūsu galvu reibinošās acis, viņš klusu paiet garām. Piena ratu dārdoņa notrauš no mums sastingumu, un debesīs uzšaujas putni, meklējot dievišķo barību. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
