|
vijole, akordeons, cepšanas un vārīšanas skaņa. kāpēc mūs vēl nav iekarojuši inbox? es ticēju velnam, bet tas izskatās ir pašapmāns. tur jau drīzāk kaut kāda zemapziņa uzbruks savā uzglūnošajā dabā, kad neskaties platām acīm uz ceļu, bet izdomā veltīt kādu savu laiku pašsajūtai. tā fiziskā vazāšanās sāk apnikot, bet ne stilot. šodien pie jūras kaijas bija divdesmit rūtiņas, bet iekāpa kuģī kāds kungs pa taisno no viļņiem, jo viņam vajadzēja kabatslakatus un sēra figūras, jo viņš bija ģēniju ķēniņš, kurš sacer šūpuļdziesmu jēzum, kā to deklamēja mārīte no senās romas. es viņam ķēdītē iesēju to mutautu, un viņš uz diviem riteņiem sāka griezties apkārt un apkārt, kamēr nokreņķējās līdz kliņķim, kad viņam vēl tā fiziskā ekselence bijusi tik tīra, kad ciešanas nevis attīra, bet saāmuro caur visu to gaļu es redzu lidmašīnas, kas ir vadāmas acis, kas ar ābolu ķerrām ved un dala tās acis visām aubēm, kas galvā grib kaut ko prātīgu, kā rēgu, kuram vajadzētu uzcepties zupai pa virsu, bet viņš tikai naikī, naikī. es viņam tai acī ielēju vienu pusābolu, un tad viņš man pastāstīja ērmotu sāgu, par sniega zābakiem, kuriem pie kurbuļa ir piena sēne, un ja to berzē ar porcelāna snīpi, tajā izveidojas ogļskābā gāze, kuras piedevas izvēlēsies mūsu nākamais viesis? vai tās būs pātagas par piecdesmit santīmiem gabalā vai arī bumbieru krūšu galus, kas ēdot atdalās no augslējām un paķerot pa zaram aiz loga tāds putenis, ka puto lūpas, atceroties sauriešus, pa kuru garo un taisno ielu piecpadsmitsantīmnieks ripoja ar tanka gribu un klepu kā piedevu rosolam izraudzījās stīgu instrumentālists emka jeb svētais mičulis, kuram tēvs spēlēja kopjūteru, bet mamma mācīja matemātiku jeb spēlēja matemātiku un mācījās dejot tautiskās devas. te tev bija tauriņš, prieve un atskaite namsaimniekam, kā tu iztērē savu bruģī izmazgāto galvu, savu nācereju, ko tu tur vispār raudi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
