Viena lapa - Post a comment

nav īsti labi kopt aizrautību, ja mani biedē. es tikai gribēju pastāstīt kādu piedzīvojumu pie betona torņiem, bet zāle bija aizaugusi tik tālu līdz padusēm, ka uzrābties pa lielajām kolbām nebija iespējams, tādēļ ņēmu pieguļā zirgu un jāju augšā pa betona piestātni, līdz nonācu ostā, kur gar piekrauto krastu skalojās austrumu vējš. būtu varējis noskatīties viļņos un piena pakās, ja vien neatgadītos kāda ķibele ar elektrības padevi. biju jau nosaitējis galvenos vadus, kad no pussprāgušā lopa iznāca dūmvads un teica uz mani tā - tu esi ķekatnieks, ķer mani rokā. un pazuda tas tālēs zoļikās un nelikās ne likts ne mīts, kā zāle kas auga gar potītēm un kurējās krāsnī abažūru spozme. izņēmis no kabatas baterijas pulksteni uzsitu sev uz delnas un ielīgojos ilviļņu stāvajos puduros. man bija piešķirta komisija ar diviem gaismas likvīdajiem burličiem, tādēļ varēja sākties mans uznāciens pie literāro karātavu brīdinošā liesmojuma. ko daudz liegties, biju tik tālu nonācis aiz aprēķināta laika, un bojāt sevi bija vienīgais ko atlika mazam ķekaram kā man pašam. tas jau bija nodēts debesīs, kad es sev saku, jo ko mans mazais bioorgāns gan būtu varējis izmainīt šajās realitātes likstās, ja vien neskaita lielo lingvistisko ieguldījumu saputrošanas kustībā. tādēļ arī ordeņi nāca kā ziepas no pārkaitētas zīlītes acīm. man bija apkārts viss dzīvoklis ar trofejām no aizgājušiem gadiem, un ķert putekļus bija mans politiskais mērķis.