|
kā veidot dialogu ar sevi tā, lai ilgtspēja būtu motīvs nevis kašķis un lai visiem ilgtspējīgas valsts pilsoņiem būtu kāds stūrītis zemes, kur nokrist sniegā un sacerēt dziesmu uz ceļiem pret apmatojušo zemi celt siksnu un turētu paceltā rokā likt pulksteni pie sirds sisties pret logu rāmjiem līdz gaiss ielaiž sev iekšā es redzu šo jaku kas karājas uz trīsas tā grib par visām varēm nokāpt dīķī varbūt gribat arī jūs redzēt šeit šo zemi, kas klusu ceļas rīta rasā pakritusi atspiežas pret segu paceļ čiekuru un riepu augstu gaisā pasviestu uz dukātiem orientētu liesmu garais pavadonis iestidzis ir mākonī null trīs gribēsies vasarā labu laiku ieskries pēc šļūtenes un atvasaras mieža es jau viņiem kaut vai piedāvāt pa ceļam klēpi karietē no koka virsmas lēkājot pa bedrēm kura raksta papīrā ar tinti tiritiri tin tin tiri tiri tin tin tin. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
