|
Bija daudz metāla, kas lidoja apkārt. Tas bija karš, kurā noskaidrojās, ka rakstīšana ir iešana pret dievu. Nevienam vairs nekad nevajadzētu rakstīt, ja nu vienīgi rēķinus un bandroles. Lai izsūtījumā esošajam dēlam sūtītu paciņu ar siltām apakšbiksēm. Lai dēls karā nenosalst, lai viņam nenorauj rokas, kājas un galvu. Lai viņa pirksti nebūtu izstīdzējuši pirksti, kas lēkā pa klavietūru, pelītes meklēdami. Es arī gribētu būt interneta entuziasts, bet diemžēl virdžīnijas un ingmāra un eižena māju ir apstājuši ļaunie meteorīti, kas vicina lāpas un ar vienu aci ķeksē ķeksīšus bet ar otru liek krustiņus. Ja jau pat skaitli seši nevar izmantot skaitļa septiņi nozīmē, tad kas man atliek, lekt bez izpletņa? Nebūt nē, es atšķiru, kad es esmu nopietns un kad es esmu jokains. Diemžēl jāatzīst, ka pēdējā laikā es vairs ne tik ļoti atšķiru, bet es ceru, ka situācija mainīsies uz labo pusi, jāuzliek remainderi binderi fassbinderi es skatos mother kusters goes to heaven. Un pavisam konfidenciāli, man ir sieviešu rokassomiņa, kurā es glabāju Monteņa kopoto rakstu otrā sējuma franču valodas eksemplāru ar viņa pils attēlu uz vāka. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
