Viena lapa - Post a comment

Zināt, kāpēc Pirmais Pasaules karš bija melnbalts? Tāpēc, ka vēl nebija izgudrotas krāsas. Cilvēki vēl visu redzēja melnbaltu, tas ir tikai mēs tagadnē visu redzam krāsainu. Kādreiz viss bija melnbalts. Visas statujas un interjeri, cilvēki, suņi… kamēr beigās vispār nekas nebija. Es sevi nostādu sarežģītās situācijās, lai redzētu, kā no tām var nonākt pie dieva. Pareģošana, jūs teiksiet? Māņi un fikcija, nekādas sasaistes ar reālo pasauli, tīrākās spekulācijas. Grimma mākslinieku pārdot par trijām rūpijām un vietā nopirkt ēzeli uz kuru skatīties un priecāties. Cilvēks ir rubli vērts, bet diemžēl neko tādu neviens neuzdrošinās domāt, jo tas ir pārāk šokējoši, un labāk to pasniegt kā joku, jo joks ir par mani. Ja es nosaku cenas, tad cilvēks ir visvērtīgākais. Daba vienkārši ir, tai nav vērtības nozīmē, kādā cilvēkam ir vērtība vai caurām durvīm vai pusei no cūkas. Ak, padodies dieva varai, neliec zaru par tālu, tas var lūzt vai aiztriekt tevi pa gaisu kā pelavu maisu un krītīsi tu brikšņos un sasists un saskrāpēts rāposi mājās pēc palīdzības, jo nebūs palicis neviens, kas tev var palīdzēt. Tāda ir tava alga, dižais klejotāj, ja tu pats neapzinies, ka savā bedrē tu gan kakā, gan pats krīti. Apberiet tikai ar krītu apkārt, lai kāds kakains neiekrīt pie kakām un kaikainā uz beigtu kaku balli. Bļin, es laikam atkal eju fikcijā. Es vienkārši nesaprotu, kā fikcijas rakstītāji ir rakstījuši savas fikcijas kā nefikcijas? Vai arī es te kaut ko nesaprotu. Varbūt palīdziet man šeit, man kā aspidistra rakstiekam gribētos zināt, ko tas nozīmē būt rakstniekam? Vai tas kaut kādā mērā kompensē… un tādā garā, visa zināmā retorika, es tūlīt apvemšu ekrānu.