Viena lapa - Post a comment

mēnessērdzīgs es vajadzētu pabrīdināt ka šādi gari palagi te parādīsies es vismaz gribētu tādu apņemšanos uzturēt ka katru dienu vismaz divus tādus ierakstu lai izskalotu smadzenes tas ir es divdesmit minūtes rakstu vienkārši neko tur nedomājot it kā es varētu kaut ko labāku izdomāt par to kas sanāk neskatoties uz to te jau nekas netiks mainīts pēc uzrakstīšanas tāpēc visdrīzāk nekādas lielas jēgas tīri tā no otras puses skatoties te nebūs saredzamas bet divdesmit minūtes ir līdz piecdesmit divām minūēm es saku jo man tomēr ir kaut kāda atbildības sajūta to priekšā kam nākas redzēt šos palagus kopējā listē ja es varētu tos no turienes izņemt tad būtu papildu ētiskā dilemma jo izņemt man neko negribas tad jau es varētu rakstīt dokumentā iekšā datorā lai neviens neredz un es jau to arī sāku darīt kādus piecus gadus atpakal kad nolēmu ka pārāk daudz laika pavadīju cibā un tad tā apzināti centos to ierobežot ka rezultātā man arvien grūtāk ir kaut ko ierakstīt bet kas tas ierakstīt tāds ir kā iebāzt pirkstu kaut kādā zemes mātes masā kaut kādu atvieglojumu gūt bet tas ir tā vienkārši smadzenes man vajag izskalot es nezinu kāpēc to pārsvarā lieto negatīvā nozīmē saistībā ar patērētāju kultūru es tiešām labi zinu ka izskalot smadzenes ir tik pat labi kā pārliet asinis var sākt svaigāku sniegavīru dzīvi bet ja opietni tad jau diezgan sen visos kanālos raida kaut kādu pātagu marinādi kur vislaik tikai vakaros jāiet gulēt lai no rītiem varētu piecelties bet šodien tādos bezspēkos kritu ka domāju ka jau vitamīnu trūkums organismā vai kas ka galīgi jau nebija spēka bet ieguļoties gultā tik salds miegs nāk virsū ka varētu pat aizmigt uz visiem laikiem un tā jau tieši ir man likās ka es esmu kaut ko sasniedzis ka labāk varu operēt apkārtējā pasaulē bet jāsecina vien ir ka par gulēšanu nekas labāks šai laikā nav izdomājies tas ir laikā desmit pēdējo gadu tad es arī pieļauju vienu no tām kļūdām ko nevar pieļaut kad skatās uz kaut kādiem laika nogriežņiem otra problēma ir tabakas smēķēšana kas mani novājina bet es jau esmu kapitulējis atmešanas priekšā un kakls kaut kāds stiegrains palicis tādas kā mazas tirpas ko tik visu vēl nenāksies novērot pie ķermeņa novecošanas nevar jau arī vislaik atlētiski saglabāties jo tad kļūst garlaicīgi vai kas es nemaz nezinu ko es domāju vai jūtu vislaik tikai pielāgoties un neiestigt kaut kādās negatīvās situācijās kad var nākties saraut saites viss jau tāds nekonkrēts un tā jau laikam filozofijā māca ka nekas nav pastāvīgs un es vislaik runāju metaforās jaunā paaudze gan man varētu paskaidrot ka izsakoties skaidrā un nepārprotamāk es būtu tikai ieguvējs bet ko es tur redzu priekšā kaut kādu iespēju vakuumu pasaka kaut ko sastrukturētu kā tekstos par imantu kalniņu un visiem mazs prieks ir un pamatots un priecīgs bet es varētu tikai kaut ko murgainu pateikt es vienreiz kaut ko rakstīju kad ir kaut kāds bet laikam jau tur visas tās grūtības arīs slēpjas, ka labu ekstu uzrakstīt nav viegla darīšana būtu bijis draņķīgi to neņemt vietā un tad es biju uz galvenā ceļa kur mani iesprostoja augmentācijas cipreses tā nav metafora lai gan par tādu to varētu uzskatīt tā vienkārši ir vārdu plūsma ko man maitu lijas ir saplosījušas jo viņas izveidoja tādu jūzeri kur mani apsmēja viņas varbūt to darīja labvēlīgi bet man tas nepatīk un tad tikai iedzert šampaniešus un vīnus un alus un tad dot bakalaura studentiem tematus darbam un tulkot filmas jā lūk jums normāls sabiedrības loceklis ar vienu kāju valsts uzturēšanā ar otru modernismā kur visi jaunie cilvēki ir un kur runā par mūziku un futbolu vispār diezgan atbaidoši es nezinu kāpēc es vispār to uz sevi attiecinu man kaut kas ar olām nav kārtībā būs vien jāiet izklāties ar kapilāru augiem pa asfaltu. u bija vienreiz tāds apgānītāju orķestris, kas man prasīja, vai es negribētu uzturēties šajos augšējos plauktos un vai man nebija tas viss jau ievingrinās, kad es biju viņiem iemācījis draudzīgi uzņemt kaloritātes es izvairos no temata un broblematizācijas atrisinājuma un izdomāju visādus vārdus ko sniegt iekšā priekšā tam, kas man būtu jāsaka kā osļikam un man pat gribētos ticēt ka es varētu vienkārši kā automāts teikt visu kas nāk prātā un nekritiski vienkārši purgāt ārā blokus ar tekstiem gan jau kāds iedrošinātos un uzskatītu ka es kaut ko saku vai vienkārši vāvuļotu bet tad es vismaz kaut ko teiktu kurpretim es tagad tikai klusēju. un godības bija manas apsmiekla pēdas uzņēmušas un atgadījuma strāvojums bija vairākas iedeguma pēdas saspiesties ar gaismas kavalieriem man teica ka man ir kaut kas neparunāts iekšā kā putekļusūcējam un es varēju tikai piekrist bet ko to izrunāt visu ārā varētu labāk palikt tāpēc es arī rakstu un vispār varbūt kad man būs septiņdesmit gadi es varbūt tad varēšu kaut ko sakarīgu uzrakstīt, bet tagad man tikai nodarbina tas akurāters, ka man vajag skalot smadzenes kā skalo plaušas vai kuņģi vai deguna dobumu vai ausu dobumu tā man vajag izdragātā arā aizsprostu ko es nebiju gatavs atkost ar visu anomāliju augoņiem man vispār ir aizdomas ka man āda noveco kā tītaram un man bija vienreiz tāds alinvāls skaitliskais pārākums prātā iestrēdzis es varētu atmest visādas apstrakcijas kā ego un subjektivitāte bet koncentrēties tikai uz fiziskām lietām kā rokām kājām acīm redzi un kaut kādu cerebrālo procesu kas tur nodrošia aiziešanu pēc piena jo man jau ir nomocījis kaut kādu spoku kontempēšana man vispār abstraktā doāšana neiet īsti pie sirds jo tā es neko nevaru izdomāt un es insektus sev bildē ieliku jo man galvā sīc kad nav pārlieku daudz ārējo skaņu kas tam iet pāri tāpēc es uzliku insektus un viņi var sīkt kad ārā rūc traktors un man atgādināt varbūt bet tad es izgāju ārā šodien un aizgāju tādu garu gabalu pilnīgi robotiski u ar mokām un tad nācu un nopirku 750 ml koronu un sēdēju kaut kādā apdrupušā stūrī uz soliņa bez viea dēļa un visi tie automātizētie cilvēki ar saliekamajiem velosipēdiem un uzstādītajiem rīcības modeļiem un domāšanas robotiem vislaik tikai iet garām un man jājūtas inferioram jo es nepiedalos institūrā sociālajā emblēmā un mākoņu stumdītāju stundās sēžu pagriezis muguru telvizoram man vislaik bija licies ka televizoru vispār jau neviens vairs neskatās bet jāsecina ka man sāk gribēties skatīties tv jo tas man varētu anestizēt kaut kādas jūtas vienīgā problēma manas estētiskās izsmalcinātībhas neļautu man to darīt ilglaicīgi un man atkal nekas nesanāktu es tik daudz žēlojos man vienkārši nav laika vislaik jāiet gulēt un visas dienas ir kaut kādas ar vati piebaztas.