 | Jan. 13th, 2013 @ 10:58 pm  |
|---|
- borderline personality ir kad cilvēks baidās no pamešanas, viņam ir vajadzība pēc emocionālas pieķeršanās, nepastāvība.
- tas jau tāds ērts stāvoklis. protams, jāņem vērā, ka cilvēks nevar tur neko efektīvu darīt. tas prasa pēc līdzcietības.
- man liekas lielāka saprašana būtu pateikt, ka tas prasa pēc palīdzības, sapratnes, respekta, nenoliegšanas.
- ja es esmu viss nepareizais, tad esmu gandrīz izsmelts.
- kas notika tālāk?
- es kļuvu cits.
- tas ir kāds iespējams jaunums, no kā tu baidies? priekš b.p. ir izstrādāta dialektiskā uzvedības teorija, ietver standarta kognitīvas uzvedības tehnikas emocionālai regulēšanai, realitātes testēšana, nosakot distresa tolerance pret stresu, lai pieņemtu pret ko ir distress. saprātīga apzināšanās, kas ņemta no budistu meditatīvajām praksēm. atbilstoši diagnozei pielieto attiecīgas budistu tehnikas.
- es jūtos vainīgs, ka tu nevari atļauties teoriju terapiju
- hh.
- es nez kāpēc nekad neesmu juties nabadzīgs, izņemot to reizi, kad paliku sēdēt mašīnā kādā pagalmā, kad vecāki ar brāli un māsu aizgāja uz kafejnīcu, es teicu, ka es negribu justies kā bomzis.
- man vienmēr bija kauns no mammas. kad viņa bija jauna, viņa bija tieva un smuka, tad viņa kļuva fiziski riebīga, bet arī kauns no uzvedības un kustībām.
- man ir grūtības saskatīt pamatvērtības, varbūt tāpēc, ka cilvēku kategorija, kas man ikdienā ir apkārt, ir vai nu ar mani nesaistīta vai arī kādas zemākas klases, kas neizrāda nekādas izsmalcinātas prāta spējas. es nevaru nevienu kritizēt, jo tad sanāktu kritizēt visus. visjēdzīgākais šķiet būtu kritizēt sevi. tad kad es rakstu un tad runāju tam pašam ir dažādas nozīmes. runājot, ja es nolasu uzrakstīto, tad es savā balss tembrā iekļauju ironiju par teikto, bet raksti es šādu ironiju pārsavarā neizmantoju. tomēr rakstītam vārdam arī līp klāt kaut kādas intepretācijas. tad jau sanāk, ka būtu jāizsakās pēc iespējas skaidrāk un nepārprotamāk.
- kas lieto arī lietot kaut kādus banālus terminus.
- tas savukārt rada ievērojamas grūtības un draudus.
- izveidotajai personībai. zin, cik es esmu kautrīga? ka es esmu sākusi sarkt darbā. man traumētais prasīja, vai tu esi laimīga, vai tu esi laimīga? un tad es nosarku. parasti es ignorēju, kad komplimentus saka.
- bet tas jau nebija gluži kompliments.
- nē. vienreiz es nosarku, kad es nometu glāzi. tas man likās reāli smieklīgi, es nosarku.
- es atkal man liekas dažreiz palieku bāls. tad kad no dusmām acis pārgriež vai... vai kad norij kaut ko.
- man liekas, ka tu no dusmām pārgriez acis, tu izlaid dzīvību.
- kaut kas tur ir tāds, ko nevarētu nosaukt par produktīvu.
- man nepatika iesaistīties kopējā vērtēšanā, man nepatika vērtēt kaut ko. visu laiku notiek stulba vērtēšana. tāpēc man neveidojas viedoklis, lai gan es biju pārliecināta, ka vērtēšana ir stulba. visu laiku bez apdomāšanās izdara vērtēšanu un tad jūtas pārliecināti. es jutos nepārliecināta par sevi, jo es tos vērtējumus neoslēdzu.
- es vispār kādreiz uzskatīju, ka domāšana par citiem ir grēks.
- man liekas es biju diezgan taisnīga, jo man likās, ka man nav tiesību domāt par citiem, jo es biju ievērojusi, ka to ko citi domā ir šits, es pieņēmu ka citi arī ir saprātīgas būtnes un ka citiem nav tiesību par mani domāt.
- ar laiku nācās pieņemt kaut kādas vērtības, kas iepriekš bija nepieņemamas. kaut kādu triku rezultātā. vai arī vienkārši noguruma rezultātā. tā rīkojas vāji cilvēki.
- kādas vērtības, es nesapratu.
- kaut kādus uzvedības normas vai pat veselus modeļus. kaut ko pārņemt no citiem, lai vieglāk dzīvot. dzīvot nē, bet vieglāk iet pa ielu. un tagad vienlaicīgi ar to vieglākumu ir arī vainas un zaudējuma sajūta.
- un apspiestības. vismaz man ir apspiestības.
- kopējā kaut kādā redzes lokā ir svešas gribas graudi. vairs nejūtos kā savas telpas valdnieks. nākas šķirot graudus, kas nezin no kurienes nākuši un nezin kur iet. būtībā esmu nosēdināts fabrikā šķirot kaut kādas detaļas. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}