|
torņkalnā redzēju baltas apenes, kas aptinās ap gurniem un neievēroja manas potītes, kas bija mājas lapsām, bet lāči kā dzivnieku pasaules aizstāji pa miskastēm rakņājās un redeles no gultiņas izlauzuši laižas bez cimdiem pa trosi no otrā stāva visas rokas dzelzs skaidiņās zem ādas kā vaļi ar spiciem uzgaļiem ir mani nogādājuši pie baterijām, bet viss tas neatskaita manas sazāļotās dienas, kas ar izpletni nolaižas pār ādažu debesīm nekāda londona ņujorka vai singapūra nekad nestāvēs priekšā mazām durvīm pa kurām ienāk nekas itin nekas tukša vieta varētu teikt bet tomēr tas ir mazs ciems kurā ir karpu dīķis un ar to pietiek lai to aizbērtu un uzceltu māju uz viena sāna, bet es esmu akupunktūras speciālists stažējies ārzemēs un tagad itin labi varu sev nopelnīt iztiku visiem lieku lielos likopodija blokus un dzeru konjaku pa vakariem vai arī esmu bezpajumtnieks un uztraucos tikai par to lai dabūtu kaut ko apēdamu un pārējā laikā pavadu saspīlētās attiecībās ar poliklīnikas personālu ar slimnīcas privatizāciju un pikantiem jociņiem rajona skolā kas izaugusi no pārauguša barbiturāta līdz saiešanās maršiem tieši zem deguna divpadsmitstāvenei, bet es nevaru lekt no viena stāva uz citu man jāiet pa trepēm un jālasa jāņogas jāskatās uz dārziņiem no augšas un uz skolu jāskatās caur gauju, lai gan to visu nevar ar diviem metriem nomērīt es celšu šeit visgarāko gaisaskrāpi un ko tur mākoņos darīt es vienmēr esmu zinājis ka robežas iet taisni perpendikulāri gaisā un kādi tad ir ādaži mākoņos? |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
