meitenēm, kas čurā pie manām durvīm
čura tek pa taisno no deguna dobuma
kā dziļa ala ar stalaktītiem un nekronomiem
ar buļļa kaku un plūstošu ūdeni
es redzu, ka straumē kāds skalo zeķes
es redzu šampūna iesnas
mēs meitenes vienmēr esam nomodā
pat tad, kad novelkam striķi
no māla figūras ar acīm
līdz dīķim, kurā peldas nācijas
mēs dziļi ticam tev, prērija
tu mūs izmācīji par bacili
lai paceltos pār šo šalkaino āriju
mums ir vajadzīgi svārki un lēdija
kuras matos ir paslēpti mati
kuras zobos stāv zobu rinda
un ja skatās tieši uz sveci
var redzēt savu redzi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
