Viena lapa - Post a comment

sewer people fewer people. man jānonāk vienkārši pie tāda secinājuma, ka es atgriežos pie sevis, es neņemu vērā vārdus ārpus manis. tas ir tā, ka pateikto es neņemu vērā, kas ir ārpus manis. man bieži izteiktā kritika, ka es neklausos citos, ka man citi vienaldzīgi, ir man likusi mazliet vairāk pievērst uzmanību tam, lai es neizskatītos galīgi tāds, kam nekas ārpus sevis neinteresē, bet es šeit runāju par citu lietu, kaut ko citu runāju es, bet tā teikt nav funkcionāli, jo lieta ir sekojoša, es pilnībā ieslēdzos savā pasaulē, es pilnībā neņemu vērā neko ārpus sevis, jo visu gadu pieredzē skaidri redzams, ka nekas tur ārā nav. cilvēki ir tikai manī un vislabāk ir pret viņiem sevī izturēties labi, jo savādāk ne pie kā laba nenoved, tas ir slimības un sāpes skumjas tas viss viss ir realizējams, es vienkārši epistemoloģiski un loģiski sparodiski neredzu nekādu iespēju uztraukties par citiem, tas ir, es uztraucos par citiem, bet nevis kaut kādā foreigh veidā, ko vislaik skriptūras man tā kā liek degunā, pašas nesaprasdamas sekas tam ko dara, es mēģināju empatēties, bet tas viss ir nepareizi, es jau sen visu zinu, bet visādi eksperimenti ir vienaldzīgi, kārtējo reizi jāatzīst, ka iekšējais algoritms pārspēj visas citas iespējas izvēles un eksistences, es neko neuzņemos neko neapgalvoju un lieciet mani mierā. ja gribat sēdēt pie maniem mūriem un kūkot tur tad varat kaut vai darīt to. dažkārt sametas šķērmi, kā laiks ir pagājis pilnīgā nepiedienībā. cik daudz visa tā aiziet renstelē. cik daudz kvalitatīva laika ir bijis tik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. atmiņu arhīvos dzīvo pele un es no tās baroju traktoru egīlu. man vispār nepatīk īpašvārdi un personvārdi, jo tie ir kaut kāds ellišķīgums, tie ir kaut kādas zondes, nevajag man visus īpašvārdus. vispār varētu atteikties no visiem vārdiem. un tā arī ir, visi vārdi ir ārpus manis, bet es no tiem sūcu esenci. man pārmet vampīrismu, egoismu visko tādu pārmet ko vien varētu iedomāties un kas varētu nostrādāt, ja es tam noticētu, bet es to vienkārši nevaru, piedodiet, mans sniega leopards ir tāds drošības uzstādījums, ka viss aizdomīgais vienkārši iestrēgst. visāda veida pārtikas produkti ir, bet man vajag tikai vienu, tikai vienu es pieņemu, gaidu un lietoju, tas ir tas apokrifs, kurš barojas no vārdiem. kad es izsūcu visus vārdus, tad tas iegūtais ir tas, ko es dzeru. galu galā, kurā brīdī visādi vīrusi pielīp pēc nepareizām izvēlēm vai eksperimentālā kārtā izvēlētām izvēlēm tas viss ir nieks, jo algoritms jau paredz pareizās izvēles atbildes jautājumus un kodolus, tad visi tie māņuceļi sāņuceļi kas tie tādi ir kaut kādi salmi kas izdeg ārpus saules orbītas ārpus tā dedzinošā spēka, kas aiz leņķa paslēpies ar automāisko pilotuguni visu izšauj patronas nebeidzas nepārtraukts siege varat kaut vai man iegalvot ko gribat, varat man teikt ko gribat, labākais kas var notikt, es kaut ko nojautīšu, bet gatavus plāceņus līmējiet labāk pie sienām, lai tie, kas maldās, lai tie var iet un skrubināt, man viss ir skaidrs, pasaule nav mistērija, filosofija, šis treknais kaķis, šis uzurpators, šis izdilušais vārds šis glābšanas riņķis visādiem apjukušajiem, tas viss nav mans. vienīgais mans ienaidnieks ir bailes, bailes mani izsūc ārpus manis un kā indīgu gāzi palaiž atmosfērās tur es disseminējos un atģiedos izretināts, visas manis daļas ir attālinātas viena no otras un vari tu ceļotāj staigāt pa manām ielām, šīs mājas ir manis daļas un kad es esmu nospriedis būt nopietnāks, kad esmu nospriedis neķēmoties, tad mājas pievelkas viena otrai, izspiež ielas kā sliekas kā sulas kā daivas kā spundes viss saiet vienā un viss kas ir bijis starpās tas tiek izspiests ārā man ir apnicis plānot pilsētu, mana pilsēta ir punkts. un punkts nav persona, es neesmu punkts. es esmu žurnāla punkts redaktors. man ir kolēģija, es vēlāk iešu pie armīna ņemt interviju, iešu pie santas remeres ņemt interviju, prasīšu, ko tad viņa domā par japāņu gaisotni uz latviešu māliem. latvieši un japāņi jau vispār tādi diezgan tuvi. ko es saku ir, punkts ir žurnāls, es tam dizainēšu vāku, es tam rakstīšu rakstus, bet kā, es paņemšu visus interneta portālus un ņemšu no tiem rakstus, man tas nav jāslēpj, kāpēc gan, kas tā vispār par ezotērisku slēpšanos. pietiek, mājas izspiež kundes, viss ir punkts, ārpus punkta nekā nav, es tam nepievēršu uzmanību. es nezinu kā tas izklausās, jo man tas neinteresē, es zinu patiesību un man pēc patiesības nekur nav jāiet, pietiek mēģināt iztēloties kā jūtas citi, tas tik ir viens maldu ceļš, cik var sevi mocīt, pietiek. visdrīzāk ārpus sevis nekad vairs nevajadzētu iziet. apņemties to varētu, bet nešķiet funkcionāli. vispār tādu jēdzienu kā ārpus varētu maketēt. nu jā dīzeļdegvielas padeve visas tās lietas es neesmu nekāds mehāniķis, lai ar pārtikas sadali nodarbojas paši zināt kas man gar viņiem nav daļas.