|
ziema steidzās es viņai saku lai nesteidzas, es viņai saku, kur es esmu, kur es esmu es. es šeit esmu tāds kā mākonis, bet kaut kur citur es varbūt būtu es pats sātans. gudrība izvairās no sātana, jo tam padomā tikai māllēpes. es nesaprotu, kur atrodas gurgstošs sniegs, tas neatrodas te. te sastājies ir sātans ar mākoni virs galvas, bet galvā palicis ir tikai es, kur esmu pazudis. mīkstas rokas apņem sauju sasijājās duļķes, izniekots ir saskaldītais sasiets baltos puzuros. ko dara tas, kam dota seja, nes tas apkārt savu malku, nes tas pirti kurināt, nes tas sadedzināt miesu. izkūp plīvurs dāsnos vārdos, sapiņķerēts jēgs, dodas baltais apmatojums kalnā izrakstīties tīrs. nesijā mani kā kalnu kazu, nesijā mani sniega leopard, es redzu, ka dienas ir skaitliski mazākas no tā brīža, kad piedzima eižens. un laksti ir sastādīti tīri un balti, tie apputeksnē mežus, tie sakārto mākslīgo apstādījumu mežus, tie matos un sejas matos sasilda ezi. mākslīgā gaisma ir stikla tara, es redzu tai cauri ezi. nes ezis baltas villaines kaut kur prom pa mežu. tas neattālinās nesasniedzams, tas prasa tīru roku, bet tīrums nav tas prometejs, kas atkalu sasildīs ar dzeju. mūs visus izkūpina ātrvilciens, viņam vienīgajam ir seja. es savu iedomu vāceli esmu izšāvis gaisā, un nokrišņi ir jāpērk bankā. tā stāvēja kā tīrs arbalets, tai skaidrs bija smaids, un izgāztie koki par saknēm tur rokas uz sirds, kur nav sirds, bet ir vadi. arī kiborgiem ir sava dzelme, tie apgāž stāvlampas un skrien pret sienu, bet tikai viena lieta ir svēta un tieša, un tā ir mežā pie sanitāra. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
