|
piedarbināju savu veco falāfeli sasila pidžamma un znots es sasilu kā ledains piņģerots izbadējies pēc molekulārās fizikas traucos stepes ārēs un luksoforu gammas mani sauc par sultāna sulu sūkātāju bet es apgalvoju lūk ko tikko sākas garaiņu apstākļi kad tankiem līdzīgi ērmi sniedzas pa sniegotajām kāpnēm kad mēs ar konvojažieri metam lokus lai izlaistu starp pirkstiem dažus ījaba dzejoļus un laksītos ap pantiem kuru redze sniedzas turpat vai neturpat vai. ielīksmosim šo gadsimta lietu ar divu paklausieties es biju uz zemes atradis kladi ar rubļiem man nesās pa nierēm tāds kā orākuls un es pie delfi stacijas biju atstājis savu pasi kas arī nebija patiesība. man ligzdā stāvēja pārveidotājs es biju nepanesams un mans nieru gājiens beidzās partizānu kara izvērstā masīvā aizsardzības pajāklī. nu gluži visi viņi bija bilaterāli un man bija vienam no viņiem iepazīstināms tāds jēdziens kā slieku marša skaudīgais iegansts, bet tikai no manas padušu līnijas tas bija izrevidēts līdz apjomiem, kas mani staro rīgu sacīja ka man bikses vaļīgi ļurkājoties gar gumijniekiem. es stāvēju uz stacijas un stacija vērās pulkstenī man uz rokas bija putnu laiks un putni to tagad zināja. es izslaucīju acis no sodrējiem kas pa krāsainiem stikliem bija izlavierējuši cauri kārklu puduriem un manas piedurknes piemirkušas kā saules baterijas bez dēkas leca visi iekšā laiviņā un giljotinēja tik prom. es nesaku, ka lielākais no mielastiem bija pagarinājums sniegā, bet viss atradās rokās. man ir par karstu pieregulēt sanipedstacijas pulksteni lai tas ar garaiņiem pa priekšu ripo mūsu ludzas virzienā. es skepsē salutēju salūtam un pistāciju lietum man bija viens tāds padom kas atrodas starp iekšām un lielību bez mitas man atgādina skarbāko no patiesības. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
