Viena lapa - Post a comment

atlaidiet sakarsētos strutu pūžņus viņos iznāk lēkājošs tītars es viņam saku, lai nelēkā tik ļoti ka gribas apskrieties un stāsta man par patiesības garaiņiem es raustu dienas aiz galvas un miegaini blenžu stipros skropstu dienvidos un miegs ir aizdrāzies skatīties biežos augšējos skropstu turētājus un miegs ir nelietīgs tikai tik daudz cik septiņi kadri ir iztīrījuši miesas no moldovas un miegs pāriet viņu dzīslās ar kapeiku spozmi un spozmi tādu sauc par arodu un mēs raujamies pāri visiem, kas gribētu mūs sastiprināt kopā un aizlaizt dzīvajā dienvidū ar baranku sliekām un kanibālu augšējo dziedātāju mērkaķoties ar miegainumu. to jau arī ieraudzīja šajos iesprostotajos augļos un nolaida no kātiem, lai manas briesmas laižas banāli pāri skropstām un taukainie dzīvžogi gaida manas pastalas ar gaismas krizantēmām un miegs ir atlauzis rokas, lai to varētu izskaidrot ar brienamo kaiti un miegaino miezīti ātrajā zemes ieskicēšanās brīnumā un miegs pāriet no viena putraima uz citu stikla skatlogu un miegainums mēģina mani pievērst savai uzmanības garaiņu briedumam. jā un cienījamie sērgas mednieki iesaku sastapties ar vārnām, ko mani sasodītie pulvera gultņi ugunīgie zirgu staļļi valdonība un sīkumainība draiski un ačgārni mediokrē skalpeļos un skalpos pa pasauli ar tatāru pasi pa pusei auksti pa pusei karsti kastaņi astoņi vientulības gadi augstās tālēs meditējot uz rudeni niekalbis un skapis atnesa mielastu uz cietajiem dīvāniem meklēja aukli ar vesti un suntažu auksto iegareno biedrību manos iekšas maratonos un miegainos ielikņos ilkņos ilgviļņos metamos kaulos saules baterijas ārdās un ielīksmo mīkstās lietas un cito sauli sasniedz baltas auklas ar gaismas sintaksi buktēm biksēs lieliem vēderiem marionešu gaismu un sienāžu maisiem sasietiem stariem aiz prieka vienvietīgais aukstais dzinējs sasniedz savu masu un ienes mani bizantijā un liek kurkstēt uz prieka vārdiem atbildēt un sasiet kraukli aizsist dambi bakurētains bakteriāls un bils geitss majestāte siksna blusu pletnes miegam ielīksmotas ausis. es rakstu dumus vārdus jo mans prieks ir cauruļots es neredzēju shematiku es rakos pa kurmju alām un tur viss tāds izkārtots un es domāju, vai es iznīcinu mājas vai arī tumsa dus un glūn un spiedz un ķērc un sit ar kāju mazos amerikāņus un mazos itāļus ziemeļu pilsēta un klauds berijs naida piņģerots saslienies kājās un baudi rudens miesu saules steidzīgo krizantēmu sinepes vielmaiņu un buldozeru dārzus gaiteņu krāsas un biedru reketu nieku un spiegu staltu augstu baudas kārtulu medaļu par suņu trennēšanu un sniegs pāriet griezēs un aizlaiž mani pa pieskari, jo manas prieka auras ir dzīvas un staigā apkārt ar augstiem papēžiem, jo man neder jūsu iegurņi un gaisma paliek pāri tikai tik lielos šantāžas ornamenti un dienas gaisma aiziet klausīties staigules runas un miegs ir visiem izlicis slazdus un gaisma noveļas ar gaismas pariktēm sienās un sudmalās un gaisma sasien skaistos viršus un aizlaižas ar tiem pie vidutājiem un gaida skaisto vistu plauktu gaisā pasistas un aizturētas elpas ar gaisīgo sienāžu citronu un beidzēju klases ar stipriem pleciem atstutētiem pret klavierēm kurpē.