| |
 | Sep. 12th, 2012 @ 06:41 pm  |
|---|
|
rakstīšana nesaistās ar runāšanu. rakstīšana runāšanas vietā nevar apskaust apteksnes, kas nēsā drēbes. es lecu uz kukurūzas vāles, un mandarīnu puduris laukus ārda kā plēsts kukainis ar baltu rudzu nedienu zālāju uz krūtīm un pētošu sajūtu krūtīs aiz galvas rokās un peldvietās. es lēkāju ar gaišo armādas kuvaldu un mierīgais garainis nelaida mani prom no slavenības grūtdieņiem un meistars ir pavārs tikai tiem vārdiem, ko man sastīvējuši ausīs un nelaiž gabalus no vienas dienas pārnest skaidrā rugāju lindrakā, ko padzēries kukainis saspieda šķiltavu avotos un degsmi likvidēdams aizsteidzās uz klejojošajiem cilkliem, ko man nevar iemarinēt ar sēklām, par kuru austrumniecisko birokrātismu ir viens dienišķais kukainis nelaidis mani vaļā no dzērienu veikala, pārdodot skaidru sakāmo vietniekvārds ir svēts kumēdiņu meistars, kopdziedātājs un saules sniega liepnieks ar gaismas likvidatora kukaiņiem man piemīts retais prieka spiedogs ar taškentas oranžērijas lielāko nopelnu, ko es vien varēju nodabā iekārtotā liepājnieka sindroma sindicētā aploka lietotāja nedienu skaitliskais taksomāns meklē lieko svētbildi, kurpju auklu ielīksmotāju un dzestro apšubekas līdumnieku mani saspieda klavieru klasikā, jo tikai ar snaiperiem man piemita likvidējamais aparāts un to bija sapratuši lieliskie baraviku aktuālisti un meklēja lietu tajā pavāru snaiperu un dienaszagļu līkumainajā sprandā kandavas alus kannas pieklājīgi atteicās nelikās ne zinis atvadoties šķaudīja un klīda baumas, ka joki aiz visiem deviņiem nedienu vāliem ir mani jau tik tālu satricinājuši, ka vienīgais pīpojamais līkums jau no vieniem vārtiem bija atvadījies un saspiedies tik lielos amorfās gāzmetālu smieklu lēkmēs, ka es jau biju gandarīts par vairāku šņakstinātāju vielmaiņu ar attālumu divi metri un tā piezemējoties atliekties nevēlējās, jo pāris bija uz pusēm sadalījis kodaļu un tagadnes nepiespiestie kājnieki mani nevar pat vienā skaistā birstalas akāciju parkā laikam jau tā dēļ, ka es neredzu nevienu no smieklīgajiem kociņiem, ko aiz papīriem bija paslēpis mīlnieku pāris ar bomi un bondzeli skapteinis daukste izkāpa uz kuģa pītās apmales un es biju gatavs viņam atlīdzību izmaksāt smilšu krūzītēs un tas jau bija viens no vieglajiem amorfās gāzes skaistumiem ko es neredzu no attālumiem nezināmiem un smieklu purvi visiem gaismu izlietojuši ar basu līkajā automātumā un tagadne to vien vēl nebija laidusi klāt un pētīt, lai tolaik saspiestie klekša birumi mani nevar no viena un tā paša skaistuma atkorķēt un iemetinājuši tajā laikā, ko es nebiju gatavs iznest no prievārdiem un man bija uz atmiņas palikuši tikai skarbuma sīkstais un lokalizēti smieklīgais austrumu prieve un dieva dzīslas ar kaismīgo trauksmainību es neviļus lauzu tavu skaisto atmaskotāju un tagad tas bija atšķirīgs no mielasta, kura pēdējie garaiņi nebija pat vielas no kokiem nolasījušajā bīstamības etalonā atgriezies tikai ar skaudību un svētīto apgānītāju gruntī bija vairs tikai skurbulis un feju tekošās sejas, ko neviens nebija darījis grābstoties gar izsmējīgo vadītāju priecīgajiem laukiem ar strādnieku birumu un tikai to smieklīguma augsto ievārījumu un to, ko manas priedes laida ārā ar pārejas efemēro spermo dukātu un dienas bija vienas no dievišķā kultivatora neveiksmes cēloņiem un tagadnes pirksts nevienam nepiederošo augošo un smieklu spīdīgā ledāja gaidošo aklimatizācijas spoguli vai ledāja priežu skaustu es jums iedarbinu tikai tik lielas aumaļas, ko es nevarēdams manas patmīlas laukos izšķērdēt gaismas paviljona griezīgo atmosfēru un tagad to pat nevar mainīt uz gladiolu priekiem un dižiem tik vien kā smieklu tēlniecībā izgāzto skaudrības pumpainību, kā es biju uz ludzas tērauda auklām lauzis tik daudz riekstu, ka ar atmaksas piltuvēm vien nebija gandarījuma galos izpirktos snīpīšus un gliemežu auskarus ar tiesnešu badmintonajiem guvernanšu gubernatoriem un maigiem cāļiem piesārņotājiem, es redzēju, kā nāca skeptiskā stacija ar trauksmainiem paviljona pārvadātājiem un man nebija prieka tajā visā skatīties, kā to vien bija babiloniešu gliemežiem raustīties padebešu valstībā un kliedēt mākoņiem uzmācīgos, kas ar skaidru prātu nedraudzējas un man bija laiks tikai tajā skatīties, ko es biju gandrīz pēc paša gribas devis dzīves patvaļiem un lašu batoniem laizīt. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}