Viena lapa - Post a comment

meistars izgāja un skolnieks to pašu vingrinājumu turpināja veikt vairākus gadus, kamēr kļuva jau tik labs šajā lietā, ka saprata, ka tā ir bezjēdzīga. fabula un cariskā runa par mani pastāsta to, ko es nevarēju par sevi pastāstīt spogulī. gaidīja jau vairākus gadus, kā gaida gadus, kas nenāk un nenāk, bet atnākuši sastop visus mirušus. nobeidzās no cariskā laika un laika gāzes, bet mēs ar varenības spodrinātājiem meklējam vainīgos tur, kur to nav. zvērā. kadiķi saplūkti un pirts iekurināta, ezītis runā pa mikrofonu maigā balsī un slaktiņa mudināts iztirzā to visu pasē poas nē mēs ar miķelsonu gājām tādā skapī, ko par brīvu nenosauksi. es sev teicu visādas divdomīgas lietas un skaidru prātu saglabāt nespēdams atbraucu uz gb, kur mana laika alvas zaldātiņi ir kapitulējuši sniegā. es nevaru apgalvot, ka apgalvot ka pagalvis pa galvu vai arī ka es biju apjucis tajā brīdī, kad manas iesnas bija jau vairākas reizes nonievelētas un es biju gatavs rāpties sienā un gaidīt snaiperu glodenes un man bija viens vienīgs daudznacionālisms padomā tikai tik un tik vien. es gribu no sevis atšūties, jo man jāiet ēbrejos. šī runāšanās ar sevi ir jāizbeidz un jāizbeidz iedomāties lasītājs. bin that. zan zat a kurpes visas ar zemi un lietavas iesējušas iesnas laukos jau dīgst pavasara bāreņi. mēness ir apspīdēts no visām pusēm un maksa par bāreni, kuru lakstīgala izknābāja sausu ir viens tabulas veida mikroskopiskais zizlis izpirkts pa pirts dīvāniem vien no bāreņu nama un uzreiz pa tiesas vidējām turvīm te tur un vispār nekāds jau tāds lieliskais tas plāns arī nebija, jo maigāk ieskatoties sāls izcelsmē bija redzams ka nirvana tika sasniegta tikai abstrakciju līmenī, bet fiziskajā pasaulē iespējamie rācenāju guliveri mani nevarēja sapirkt tik lielos bunduļos, lai pa toveru skvēriem mani nievas vien pārņemtu ik uz soļa mana baušļa teicējs to vien tik pie friziera bija ieminējies, ka man pat nebija gaismas tajā parīkleņu bundulī ieļodzītās kājās un beigu gammas autoritatīvajā briesmu villainē mani apšubekas sasēduši un sūkā tās apšubekas kā pudeļu skursteņus un apmīztās kaklarotu birzīs mēs visi bijām uz ausīm tērēti pār mūsu nabaga līmeni bez bana pastaigāt varētu ja nebūtu piesiets pie bikšu tēviņa ar beidzamo diegu mēs rausim ārā ziemu un stādīsim tajā iekšā kādu brīnumainu gadalaiku, kura ausis visas pēc pēdējiem novembra krastmalu ausu aizbāžņu slazdiem sprostiem pīļu duļķaino ūdeni un špagatu ar spieķiem kūpošos varakļānu nēzdogu un pirparmintu krizantēmiskajās azaida bārkstīs iepīts pa pipram un zaļam zirnim, lai no klūgu lūgšanām man medus nepieliptu pie ūsām kā kaķim ņaurim bauru kumāram un stagnātam tētītim stepanam pa marakešas baso kastu atlieku lūzumiem un papīra grizlīšiem mušpapīru augšlūpu pūderēto antverpenes maniakalo slepkavu kāravu rūķīti.